Par sasniegumiem, priekiem un bažām

Māmiņa Rebeka Šulca stāsta par jaunajiem Jēkaba sasniegumiem un priecājas par kopā pavadīto laiku.

Apsēdos pie bloga rakstīšanas ar domu, ka man beidzot arī, kaut kas ir jāuzraksta par pabalstu samazināšanu un ekanomisko situāciju vispār, BET  iesāku un sapratu - NĒ man tas viss ir noriebies lidz kaklam un negribu ne par to dzirdēt, ne pati runāt. Vienīgais, ko par to varu pateikt ir  - laime slēpjas naudā.

Nu tāds drūms iesākums, bet runāšu par pozitīvo. Jēkabiņam nu jau ir 7 mēneši un 1 nedēļa,un ar viņu ar katru dienu arvien jautrāk,  vinš ne tikai stāv, bet minimāli jau ir sācis arī pārvietoties.

{smallpic:1}

Pieceļoties pie galda, viņš turoties lēnītiņām pārvietojas no vienas malas līdz otrai. Vispār ir palicis ļoti veikls un aktīvs, visu laiku tiek klāt kaut kam, ko nedrīkst, un es tikai skraidu pakaļ un ņemu nost. Brīžiem tas tiešām nogurdina.

Tā nu sākām istabas pārkārtošanu, visas mantas, kurām nevajadzētu nonākt Jēkaba mutē, likām augstos plauktos un skapjos. Galdu pārbīdijām tā, lai tas būtu priekšā vadiem un štepseļiem. Bet  vienalga ik pa brīdim viņa rokās parādās kaut kas, ko viņam galīgi navajadzētu aiztikt.  Šie mazie nieciņi, krēma tūbiņas un papīrīši man šķiet tik ikdienišķi, ka tos nemaz nemanu, līdz tos ieraugu Jēkabiņa rokās. Vispār trakums, nevar novērsties ne uz brīdi.

Lai gan kļūst arvien grūtāk, jo jāseko līdz katram mazuļa solītim, tomēr ir arī liels prieks par viņa saniegumiem un gribasspēku.

Rebeka