Par piedzimšanas stāstu

Kāpēc tik svarīgi ir sarunāties saviem radiniekiem? Psiholoģe Diāna Zande stāsta par piedzimšanas stāstu un dzimtas vēstures nozīmīgumu.

12. oktobrī manai vidējai meitai Justīnei ir 20 gadu dzimšanas diena. Mēs nesvinēsim kopā, jo viņa ir tālu prom plašajā pasaulē un mēs tiksimies, iespējams, tikai pēc pusgada. Bet – man viņai ir dāvana, ko dāvinu visiem saviem pieaugošajiem bērniem, kad viņi uzsāk savu patstāvīgu dzīvi. Es bērniem dāvinu viņu dzemdību vēstures. Vecākajai meitai uzdāvināju oriģinālu, bet, kopš nolemts, ka Dzemdību namā šos dokumentus glabās 75 gadus, iespējams savā īpašumā iegūt kopiju, kura, rūpīgi cauršūta un apzīmogota stāsta par kāda bērna dzimšanas piedzīvojumu.

Tas, šķiet, tik dabiski, ka mammas atceras, kā dzimuši viņu bērni – tās ir būtiskas atmiņas, bet vai par dzimšanas brīdi stāstām saviem bērniem? Vai par citiem ģimenei svarīgiem notikumiem stāstām bērniem? – Ja nozīmīgās atmiņas nenododam tālāk, tās paliek noglabātas apslēpto dārgumu lādē un ir tikai nojaušamas,... Bet bērnam ir ļoti svarīgi dzirdēt savu piedzimšanas stāstu – kā tas bija? Kā toreiz krita tik zeltainas lapas, kā smaržoja gaiss un kā Tu ieraudzīji mūs, savus vecākus... Kā es, iespējams, sabijos, kad tu dzimi, bet varbūt, dziedāju šūpuļdziesmu un tu piedzimi, klausoties manā mierinošajā balsī, bet varbūt, notika kas neparedzēts un notika operācija, un mēs, vecāki, tik ļoti par Tevi raizējāmies... Bet varbūt, ka es smējos laimīgus smieklus un Tu man atbildēji ar maigu piekļaušanos?

Kādēļ runāt par piedzimšanu un dzimtas vēsturi (jo dzemdību vēsture jau ir tikai mazs posms kādā lielākā – dzimtas vēsturē)  ir tik būtiski? Jo mēs katrs nākam no saviem vecākiem, un katram ir svarīgi zināt, kas ir aiz muguras, no kuries es tāda esmu, kādēļ es esmu tāda un ne citādāka? Kas notika pasaulē, pirms es te nokļuvu – kas un kā mani sagaidīja? Kas jauks bija mūsu ģimenē? Kādi notikumi bija sāpīgi? Kā mēs tos pārvarējām? Kā lai mēs iedodam saviem bērniem stipru pamatu, ja paši nezinām, uz kā stāvam? Šobrīd nereti gadās, ka mazu bērnu vecāki saka – manā bērnībā nekā laba nebija, es par to laiku un saviem vecākiem neko negribu ne runāt, ne atcerēties, es veidošu jaunu un skaistu ģimeni un maniem bērniem viss būs citādi...

Bet šis – ilgu un cerību pamats ir tik nestabils kā plūstošas smiltis un, ja noliedzam savu vēsturi, neko pamatīgāku par tām saviem tik lolotajiem mazuļiem nevaram iedot. Lai mēs saviem bērniem spētu  dot stabilu pamatu, pašam stingri jāstāv uz tāda. Tādēļ tik būtiski ir pēc iespējas vairāk uzzināt un sarunāties ar savām vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm, brālēniem, vecākiem, jo – tā ir mūsu ģimene, mūsu dvēseļu karaļvalsts, kurā jūtamies piederīgi, apzināmies to vai nē... Un šie stāsti, atmiņas par mums pašiem, par mūsu dzimtu palīdz mums piedzīvot sajūtu, ka šajā pasaulē mums ir stipra aizmugure un pamats zem kājām (pat, ja mūsu ģimenes pieredzē ir daudz sāpju un ciešanu, arī tās veido mūsu dzimtu, pieredzi un dažreiz dod kolosālu spēku pārvarēt grūtības).

Un tad mēs šo – drošības sajūtu varēsim no dot tālāk saviem bērniem – lai kur pasaules tālajos ceļos viņi dotos....