Par miedziņa sargāšanu

Cik skaists septembris! Ar šo ierakstu iesāku rakstīt blogu vakar, šodien pārlasot, saprotu, ka itin nemaz neizklausās pēc patiesības.


Nē, septembris jau ir skaists, tikai mēs esam paspējuši noķert ne tikai saulīti un labo laiku, bet arī iesnas un kakla sāpes, tāpēc šodienas drūmais laiks liekas vēl drūmāks. Par sevi jau es tā, varu tak izturēt to "galva kā spainis" sajūtu,  ne jau pirmo reizi mūžā, bet iedomājoties kā tas ir mazam 7 mēnešus vecam bērniņam, kuram deguns pilns, grūti paelpot, un līdz ar to arī paēst - viņam iesnas ir briesmīgs pārbaudījums, pat vēl briesmīgāks nekā deguna tīrīšana, no kuras tik ļoti gribas izvairīties...

Nekad agrāk viņš ar šādu sajūtu nav saskāries.


Pastāstīšu par savām bailēm, kad Ernests uzsāka bērnu dārza gaitas.. Es tiešām nesapratu, kā audzinātājas manu bērnu noliks gulēt, un jau iztēlojos, ka neviens no bērniņiem negulēs, jo manējais taisīs traci. Tā parasti mājās ir, ne par ko negrib iet gulēt, bet miegs nāk un garastāvoklis kļūst čīkstīgs un citreiz stundas paiet, kamēr man izdodas bērnu nolikt gulēt.

{pic:1}
Tāpēc iedomājieties manu izbrīnu, kad jau pirmajā dienā Ernests ir ielīdis savā gultiņā un minūtes jautājums - mans bērns jau guļ. Arī nākamajā dienā, un aiznākamajā. Ar interesi gaidīju nedēļas nogali, lai redzētu, kas būt. Un ticiet vai ne - Ernests ap 12:30 iekārtojās gultā (tiesa, mūsu, nevis savā), pats sasedzās, un aizmiga.


Cik skaists ir bērna miegs! Un kāds man uzdevums - vissvarīgākais - būt par mazo sapnīšu sargu. Ak, pāršķiru lapu.. Cenšos klusi, klusi, bet galīgi bez skaņas neizdodas. Mazā meitiņa nopūšas, un pagriež galviņu uz otriem sāniem.. Ja bērns pamodīsies, es būšu tepat. Samīļošu, padungošu šūpuļdziesmu un klusi, klusi ielikšu gultiņā atpakaļ.

Sliktais sapnītis ir prom.. Dusi saldi, kukulīt!


Par ko gan mazs bērniņš sapņo, tas paliks mūžam noslēpums. Arī man gadās spilgti sapņi, par kuriem, pēc tam domājot, atrodu kādas paralēles ar tajā dienā pārdzīvoto. Tad iedomājos - cik lieli sapņi ir bērnam! Viņam katra diena ir tik pilna ar jaunu informāciju, viņš katru dienu atklāj pasauli.


Esat redzējuši filmu "50 first dates"? Katru dienu piecelties un uzzināt savu dzīvi no jauna. Tā ir šokējoša pieredze. Ne mazāk šokējoša kā ieraugot visu pirmo reizi, viss ir svešs, nezināms.


Mammām ir vistrauslākais miegs, ne? Katru bērna nopūtu dzirdam. Bet vienu rītu gan es biju pārsteigta. Pamostoties gribu izstaipīt kājas, bet nevaru, jo man pie kājām viens mazs cilvēkbērns ir saritinājies un saldi jo saldi guļ. Pa kuru laiku? Nudien nedzirdēju.


Un cik patīkami pa kluso paskatīties, kā mans mazais dēliņš smuki iet rindiņā ar citiem bērniem pastaigā. Bērnu dārzā tiešām ir savi noteikumi, un bērns to ļoti labi jūt - mājās var tā un šitā, bet bērnu dārzā ne. Un otrādi. Ir lietas, ko var bērnu dārzā, bet mājās tas ir aizliegts.



No rīta gan ejam uz bērnu dārzu raudādami, kaut arī Ernests pats saka, ka viņam patīkot bērnu dārzā. Tomēr ātri nomierinās, un kad es atnāku pakaļ, tā mazajam acis zib, skatās, ko man atnest parādīt. Mājās nākam dziedādami un dejodami!