Par dvīņu potēm, autiņbiksītēm, runāšanu un raksturiem

Sandras Ratmeisteres blogs, dvīņiem 2,5 mēneši.

Dienas iet tik ātri, liekas, ka vēl vakar viņi piedzima, bet nu jau mazajiem drīz būs 3 mēneši :)

 

Par potēm. Mēs mazajiem atteicāmies špricēt potes slimnīcā, jo mazie mazliet bija iedzeltējuši. Mazie pavadīja katrs pa 6 stundām tādās ierīcēs, ko sauc par "solārijiem", lai noiet tā dzelte. Kad apritēja mēnesītis, tad devāmies pie ģimenes ārstes un viņa mums norīkoja divas potes katram. Slimnīcā nevēlējāmies potēties, jo viņi bija, tā teikt, priekšlaicīgi dzimuši (36.nedēļā) un likās vēl maziņi. Mazie godam izturēja injekcijas, Žanete, likās, ka ignorē, ka viņai kaut ko špricē, jo nebija nekādu diženu brēcienu, bet Adrians, mazliet parādīja savu raksturiņu.  Ārste teica, ka pēc potēm mazie var būt niķīgi un raudoši, bet mazie mīļumi pēc vizītes čučēja saldā miedziņā un vakarpusē uzvedās kā jau  parasti-mierīgi. :) Tagad jau gaidām nākošo vizīti pie ārstes uz atkārtotu B hepatīta devu.

 

Raksturiņi. Visi man vienmēr jautā, kā tas ir tikt galā ar diviem? Man vienmēr ir atbilde, es nezinu kā ir ar vienu, jo man šie bērniņi ir pirmie. Domāju, ka ar vienu ir, droši vien, vēl vieglāk, nekā ar diviem uzreiz. Bet pluss ir tāds, ka Žanete un Adrians ir ļoooooti mierīgi bērniņi. Esmu lasījusi, ka daudzi mazuļi raud visu dienu un ir nemierīgi. Mani mazuļi brēcienu palaiž tikai tad, kad gribas ēst, sāp vēders(sāp tikai ļoti reti, jo piedomāju ko ēdu, lai naktī būtu mierīgi, gan mazuļi, gan es ar vīru) vai Žanete, kad ir pilns pampers, jo viņai, kā jau meitenei, nepatīk gulēt ar pilnu pamperi. :)

 

Autiņbiksītes. Kad vēl nebija piedzimuši mani mīļumi, draudzene teica, lai pērku mazajiem HUGGIES autiņbiksītes, jo tie ir vislabākie. Pirmo mēnesi tā arī darīju, bet tad mazajiem sāka iekast dupši. Ar higiēnu viss bija OK, jo pēc katras autiņbiksīšu maiņas gājām uz dušu nomazgāt dupšus. Lietojām arī vienu krēmu, kas palīdzēja, līdz nākamajai reizei.. Izmēģināju PAMPERS firmas autiņbiksītes, un nu jau gandrīz 2 mēnešus mazajiem nav problēmu ar dupšiem. Tik nezinu kā ir ar tām smaržām, kas ir pamperos. Jo sākot no 3. izmēra visām autiņbiksītēm klāt nāk alveja, kas smaržo.

Mazais Adrians ir dūšīgāks par māsu, un viņam jau lietojam to 3. izmēru ar alveju, it kā nekas vēl nav iekaisis. Pirmā paka izlietota veiksmīgi un ceram, ka tas tā būs līdz tam laikam, kad mazuļi pārstās nēsāt autiņbiksītes. :)

 {smallpic:1}

Par ratiem un iepirkšanos. Dabūju no draudzenes ratus par patiešām smieklīgu samaksu -50Ls. Tā priekš dvīņu ratiem ir ļoti maza summa. Skumji ir tas, ka cilvēki nav padomājuši par māmiņām, kam ir dvīņi vai vairāk bērniņi. Pirmkārt, veikalos, kur ir bērnu preces, rati, ir tikai viens modelis, kas maksā nenormālo naudiņu un izskata ziņā ir kā TANKS. Otrkārt, kā lai dvīņu māmiņas tiek lielveikalos ar ratiem?

Iekšā tad vēl var tikt, bet tad jāuzmanās, lai kaut ko neapgāztu veikalā un traucē cilvēku satiksmi, kur vēl kāds cilvēks nomurmina, ka ar "mazākiem" ratiem jau nevarēju iebraukt. Bet, ko tad man darīt? Bērnus katrā rokā nevaru paņemt. Un pēdējais jautājums, kā tad lai es tieku ārā no veikala ar ratiem, ja pie kasēm attālums ir tāds, ka pat ar vienvietīgajiem ratiem knapi var tikt ārā?! Protams, tad man ir jādod groziņš vīram, lai stāv rindā pie kases, bet pašai jāgriež riņķī rati un jāgaida pie ieejas, kad kāds nāks iekšā un varēšu izbraukt fiksi ārā no veikala. Varbūt kāds zin kādu risinājumu?!

 

Runāšana. Nu jau par pozitīviem jaunumiem. Mazie mīļumi jau no 2 mēnešu vecuma kaut ko murmina, izdveš skaņas (a gū, haūū, ūū, bū, kaūu) un nu jau patiesi smaida, kad kāds smaida viņiem pretī. :) Tas man un Emīlam izraisa tādu neviltotu, laimes pilnu prieku. Katru vakaru, kad Emīls pārnāk no darba, tad klāt ir runāšanās laiks, mazie runā ar tēti un otrādāk. Prieks skatīties no malas. Tur pat nelīdz komēdiju šovi vai filmas, jo šovs ir to visu skatīties savā dzīvoklī, savā istabā uz paklāja.


 

Gulēšana. Mazie ir ļoti progresējuši, pirms 2 nedēļām mazie pirmo reizi nočučēja no 22:00 līdz 4:00 no rīta. No sākuma likās dīvaini vai tā vispār drīkst un vai viņi nav jāmodina tomēr augšā, bet tad secinājām, kas tas varētu būt normāli, jo pirms gulēšanas ir silta vanna, tad ēšana un tad mazie guļ kā susurēni. :)

Pēdējā laikā nu jau vairs negrib gulēt un ēst tikai. No 18:00 sākās "līgošana"( tā mūsu ome pārdēvēja mazuļu tusēšanos). Mazie jau mazliet parāda savus niķīšus. Ja neskatos uz viņiem visu laiku, tad sākas brēkuļošana. No sākuma sāk viens, bet tad jau pievienojas otrs un mums vakarā ir dvīņu koru kari par brīvu. :D