Optimisms nav pametis!

Māmiņas pepy dienasgrāmata. Bērniem 5 gadi un 4 mēneši.

Ir pagājusi nedēļa, kopš mīļais ir Vācijā!

 
Gājis ir visādi, ir bijušas gan labās dienas, gan ne tik labās! 

Princese aug pa minūtēm.. Nu jau pati spēlējās, smejas balsī kā lielā, var ļoti skaisti satvert mantas, no punča uz muguras veļas kā traka :) Tagad cītīgi mēģina no muguras uz vēderu apvelties. Līdz sāniem tiekam, bet tad iesprūstam, bet nekas-nedaudz pacietību un viss  mums izdosies! 

Dēls kopš vīra aizbraukšanas ir kļuvis atbildīgāks, tāds pieaugošāks man šķiet! Laikam jūt, ka vienīgais vīrietis mājās!

Kaut gan brīžiem uztaisa tādu skandālu kā tāds mazais bēbis!

Rīt meitenei paliek 4 mēneši! Domājams, būs jāuzaicina vīra vecāki uz nelienu pasēdēšanu!

Šī būs pirmā jubileja bez mīļotā :(  Man viņš ļoti pietrūkst! Brīžiem šķiet, ka tūdaļ zvanīšu viņam, lai brauc mājās, ka nevaru bez viņa! Ir ļoti, ļoti grūti dzīvot bez viņa! Ne jau te palīdzēšanas faktors, bet tieši viņa klātbūtnes man trūkst visvairāk.. Manis pēc viņš varētu visu dienu gulēt dīvāna, bet tik lai viņš būtu šeit -pie mums! 

Pa šo nedēļu esmu pārgurusi... Ar režīmu arī iet grūti un nespējam pielāgoties, bet labāk jau ir! 

Meitenei sāku dot suliņas, jādažādo ēdienkarte! Pagaidām viss labi un nekādu alerģiju nav.. Domāju drīzumā uzsāk piebarošanu ar kādu putru vai dārzeni! Pirmdien mums vizīte pie ārsta! Redzēsim, par cik mazā ir pieņēmusies un kā izstiepusies man jau šķiet, ka uz visiem 8kg.. Bet tad jau redzēs! 

Esmu pamanījusi, ka kļūstu nejaukāka! Mēģinu attālināties no visiem, negribas nevienu satikt, brīžiem šķiet, ka labprāt sēdētu visu laiku viena mājās! Jūtos emocionāli iztukšota, bet ceru, ka viss ieiesies savās sliedēs un būs labi! Vismaz cerības un optimisms mani vēl nav galīgi pametis!