Nekad nav par vēlu laist pasaulē mazuli!

Gribu Jums pastāstīt par vienu mazu, smaidīgu un omulīgu meitēnu, kas pie savas mammas atnāca diezgan jau pavēlu, t.i., 36 gados.

Mūsu meita Kate ir ļoti ļoti gaidīts mazulis. Nudien, neko jau īpašu viņa neveic (nevaru pastāstīt kaut kādus super varones stāstus par zobiem, ripinšānos vai rāpošana), bet viens gan - Kate ir ļoti smaidīga meitene.

Cilvēki uzrunā Kati: "Nu, tu esi smaidīga!", un ir liels viņu pārsteigums, ka mazā ar atklātu un starojušu smaidu viņiem atbild :"Vai, viņa patiesi smaida!"

Es esmu tik laimīga, ka mazā Kate, vai, kā mēs ar vīru vēl viņu saucam - Katužiņa, lūkojas pasaulē droši. Es pati vienmēr esmu skeptiski un ar aizdomām raudzījusies pasaulē.

Kad vēl biju bērns, pieņēmu lēmumu, ka man bērnu nebūs, jo šajā ļaunajā pasaulē cilvēkam nevajag nākt pasaulē. Bet vienu gan zināju, ja man būs, tad tikai meita. Tā pagāja gadi, līdz satiku savu vīru. Kopā nodzīvojām labu laiku, līdz izlēmām, ka vēlamies mazuli, taču...... Varbūt manas bērnības domas kavēja mazuļa parādīšanos. Neilgi pirms krūtniecības iestāšanās es redzēju sapni, kurā mazai meitenītei ar biželēm teicu: "Kur gan tu tik ilgi kavējies? Mēs tevi tik ilgi gaidījām!"

Pēc tam pieteicās mūsu meita. Mums ar vīru viņa ir ļoti īpaša. Katra viņa jauna kustība, grimase, spēja tiek sagaidīta no abu vecāku un opīša un omītes ar ovācijām (opītim un omītei viņa ir vienīgais mazbērns).

Atzīmējam visi 5 katru viņas jubileju, bet 6 mēnešu jubileju nolēmēm iemūžināt pie profesionāla fotogrāfa.

Kates mamma Dace

***

Vēlies par kaut ko dalīties pieredzē? Iesūti savu stāstu šeit!