Mūsu rīcība dažādās situācijās, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus

Kādu jaunu pētījumu un novērojumus ir veicis jaunais tētis Jānis? Lasi viņa blogu!

Sveiciens visiem manu rakstu lasītājiem!

Pagājušajā nedēļā devu jums ieskatu vienā ļoti interesantā pētījumā, kurā otrās līdz ceturtās klases zēniem tika iedotas piecas rotaļlietas, no kurām viņiem tika ļauts spēlēties tikai ar četrām.

Vienā gadījumā zēniem tika draudēts ar sodu, ja viņi spēlēsies ar nevēlamo mantu - robotu, savukārt otrajā situācijā zēniem tika izstāstīts, ka ar robotu spēlēties ir slikti un nekāds sods nedraudēja.

Lūk, arī skaidrojums, kuru atradu vienā tiešām ļoti interesantā grāmatā – „Influence - The psychology of persuation”. Pašu pētījumu bija veicis Jonathan Freedman (ja gadījumā kādu tas interesē :)).   

Tātad pats pētījums norāda, ka mēs nedrīkstam saviem bērniem nedz piesolīt labumus, nedz draudēt, ja mēs vēlamies, lai viņi tiešām pakļautos mūsu vēlmēm. Draudēšana vai labumu piesolīšana var būt noderīga tikai īstermiņā vai tikai brīdī, kad šis labums vai sods tiek piesolīts.

Es pats to varētu izskaidrot tā, ka bērns vai jebkurš cits, kurš kādas lietas darīšanu vai nedarīšanu savā prātā būs sasaistījis ar labumiem vai draudiem – brīdī, kad netiek solīti nedz draudi, nedz atlīdzība, viņš nepakļausies šai vēlamajai rīcībai, jo tam nebūs pamatojuma vai motivācijas.

Tomēr, ja mēs vēlamies, lai bērns pakļautos mūsu vēlmēm arī tad, kad mēs neesam blakus un nevaram piesolīt nedz labumus, nedz izteikt draudus, tad mums ir nepieciešams kaut kādā veidā pārliecināt viņus, lai rezultātā viņi uzņemtos iekšēju atbildību par savu rīcību.

Laikam sanāca diezgan sarežģīts skaidrojums.

Tomēr pētījuma rezultāti nebija simtprocentīgi nevienā no gadījumiem, t.i., ne visi pakļāvās pētījuma autoram, kad viņš mēģināja radīt bērnos iekšēju atbildību – nespēlēties ar robotu, jo tas ir slikti, kā arī tad, ja tika izteikti draudi – ne visi bērni šos draudus bija aizmirsuši pēc sešām nedēļām. Tomēr rezultāti bija krietni atšķirīgi.

 {pic:1}

Tieši šis jautājums ir visinteresantākais, kuram es ķēros klāt un diezgan krietni arī esmu izpētījis. It kā ir vienkārši domāt, ka, ja mēs paskaidrosim savam bērnam, kāpēc nedrīkst un dosim pamatotu iemeslu – viņš pakļausies. Tomēr tā tas nebūt nav.

Lieta ir pavisam vienkārša – tas, ko mēs domājam, kas ir pamatots iemesls, var nebūt pamatots iemesls otram. Iedomājaties, mums taču dzīvē notiek samērā daudz strīdu. Katrā strīdā mums ir pamatots iemesls, bet otrai pusei nav :). Tāpat ir arī šajā gadījumā.

Kādam bērnam var pietikt ar vienkāršu – „tas ir slikti”, kādam vajadzēs pamatotāku iemeslu, bet tik pat labi kādam vajadzēs iemeslu, kurš nemaz nav tas iemesls, kādēļ jūs vēlaties to panākt.

Šis ir arī visgrūtākais jautājums – saprast, kādas ir bērna vērtības un kam viņš pakļaujas. Kas ir tās lietas, kuras viņam ir svarīgas. Izprast kāpēc bērns dara to vai ko citu, jo motivācija katram darbam var būt dažāda. Visu galu galā nosaka katra cilvēka vērtības noteiktā periodā.

Es uzskatu, ka katru cilvēku motivē tikai divas lietas. Tas, ko mēs darām vai nedarām jebkurā dzīves situācijā ir atkarīgs no diviem faktoriem – tieksmes pēc guvuma un bailēm no zaudējuma. Katru lietu savā dzīvē mēs kaut kādā mērā asociējam ar šiem diviem faktoriem un to mijiedarbībā izlemjam, kā rīkoties.

Lai paskaidrotu, ko es ar to domāju, došu dažus piemērus ārpus šīs tēmas.

Iedomājaties, ka cilvēks lieto alkoholu un dara to diezgan lielos apmēros. Šis cilvēks savā prātā alkohola lietošanu ir asociējis ar lielāku guvumu nekā zaudējumu. Piemēram, lietojot alkoholu, viņš var aizmirst par savām dzīves nebūšanām, labi pavadīt laiku ar draugiem vai vienkārši labi atpūsties. Tajā pašā laikā ir citi cilvēki, kuri nekad nelietos alkoholu, jo viņi savā prātā šo nodarbi asociē ar daudz lielāku ļaunumu nekā labumu.  

Es pats nesen sevī atklāju diezgan interesantu asociāciju. Es savā prātā dusmas un bēdas biju sasaistījis nevis ar kaut ko sliktu, bet gan ar labu, t.i., guvumu. Redziet, dusmas un bēdas nav nekas labs, bet, ja tam ir pamatojums, ka tas dod guvumu man, tad es to laikam centos arī izmantot. Atceros brīžus, kad tāpat vien biju ļoti bēdīgs vai pat dusmīgs uz savu sievu. Īsti šo situāciju nesapratu, jo tādas reālas dusmas man pret viņu nekad nav bijušas. Nesen tikai sapratu, ka es savā prātā biju sasaistījis bēdas un dusmas ar lielu guvumu – bēdājoties es vienkārši panācu savu. Ja es kaut ko vēlējos, bet sieva- nē, es automātiski kļuvu bēdīgs un to izrādīju pārspīlēti – tāpēc es arī dabūju to, ko gribēju.

Ļoti interesants atgadījums notika tad, kad es sapratu šo saikni. Man burtiski visas dzīves situācijas, kurās es biju izmantojis šo nelietīgo paņēmienu, paskrēja gar acīm.

Iedomājaties – pat kādus 10 gadus veci notikumi, kad es vairāk negribēju spēlēt klarneti, bet nekādi nevarēju pierunāt mammu, lai viņa man atļauj nespēlēt. Tad vienu dienu, īsti pat bez iemesla, (tagad laikam varu atzīties) notēloju, ka esmu bezgala bēdīgs un raudāju. Ziniet, kas notika? Mamma man atļāva nespēlēt. Vēl pāris šādi notikumi un es savā prātā biju cieši sasaistījis bēdas ar kaut ko labu. Jo nedz mamma, nedz sieva jau negrib, lai es bēdātos. (ļoti atvainojos, par šī nelietīgā instrumenta izmantošanu – es to tolaik neapzinājos :))

Tāpat notiek ar maziem bērniem. Mans Gustavs tagad arī zina, ka, ja viņš bļauj, tad var panākt savu. Līdz šim ir bijušas pāris reizes, kad viņš kaut kādu iemeslu dēļ bļauj vai raud. Tajā brīdī, lai viņš to nedarītu, es vai sieva viņam iedevām kaut kādu interesantu mantu. Un tagad šī saikne, kas nebūt nebija tā domāta ir radīta – ja viņš bļauj, tad saņem kaut ko vērtīgu. Un iedomājaties – kāpēc tad bērni bļauj, krīt zemē un mēģina vēl visādus trikus? Tikai un vienīgi tādēļ, ka viņi savā prātā visu šo ir asociējuši ar sava veida guvumu vai zaudējumu, kas atkarīgs pēc situācijas.

Tāpat arī jebkurš mūsu pirkums veikalā – mēs izvērtējam mūsu guvumu, nopērkot šo preci, pret zaudējumu – atvadoties no konkrētas naudas summas. Spēcīgākā emocija uzvar – vai nu tieksme pēc guvuma vai izvairīšanās no zaudējuma.

Tā kā Māmiņu klubā parasti nāk māmiņas, ņemsim par piemēru kaut vai diētu, ar kuru daudzas sievietes ir kā apsēstas, bet tik pat daudzas par to nemaz nedomā. Diēta ir nogurdinošs process, kurai rezultāti ir redzami tikai pēc zināma laika. Ēst veselīgus produktus arī nav diez ko aizraujoši. Tomēr, tie cilvēki, kuri ir nolēmuši piekopt veselīgu dzīvesveidu un zaudēt savus kilogramus, savā prātā ir asociējuši – būt resnam nozīmē zaudējumu/kaunu/nepatīkamas izjūtas, bet diēta nozīmē lielu guvumu, jo tad viņas varēs ielīst atpakaļ savā 9. klases izlaiduma kleitā. :) Un galvenais - šīs sajūtas ir ļoti dzīvas. Tās, kuras neko nedara savā labā, asociē diētu ar lielām ciešanām, kas pārvar tās, kuras viņas izjūt paskatoties spogulī – jo, ja arī es nometīšu savus kilogramus, tie noteikti atnāks atpakaļ, un ēst visu laiku tos zaļumus es negribu – tātad ir salīdzinoši stiprāka zaudējuma sajūta diētas gadījumā, nekā nedarot vispār neko.

Tas pats ir ar grima uzlikšanu no rīta. Vai tad sievietes krāsojas tāpēc, ka viņām šis process tik ļoti patīk un piedevām katru rītu? Visticamāk, ka, neizdarot to, viņas jūtas slikti – katra izjūt sava veida zaudējumu, bet, krāsojoties, viņas jūtas pārliecinātākas par sevi, skaistākas utt. – jebkas, kas sniedz labas emocijas. Un kāpēc citas sievietes nekrāsojas un nekopj sevi? Droši vien tādēļ, ka krāsošanās sagādā lielākas ciešanas nekā guvumu pēc krāsošanās. Protams, ka citām nemaz nevajag krāsoties, jo nedz krāsošanās, nedz nekrāsošanās neko viņu sajūtās nemaina.

Mēs ļoti bieži savā prātā izveidojam arī ļoti aplamas asociācijas. Piemēram, ja ārā ir slikts laiks, mēs jūtamies slikti. Šī asociācija ir radusies tādēļ, ka vairākas reizes, kad esam jutušies slikti, esam pamanījuši, ka ārā ir slikts laiks, vai arī laika gaitā to esam dzirdējuši citus sakām. Līdz ar to skaidrs – mēs jūtamies slikti, jo ārā ir slikts laiks. Un tie nav nekādi joki. Mūsu prātā šī saikne ir tik dzīva, ka no rīta pieceļoties un ieraugot ārā sliktu laiku, mēs sajūtamies slikti un tā tas patiesi ir. Tikai ne jau laiks mums liek justies slikti. Mūsu iedomas ko nozīmē tieši šis laiks liek mums tā justies.      

Tāpat arī man, piemēram, nepatīk iet uz saviesīgiem pasākumiem, jo pirms kāda laika šādā pasākumā notika kas tāds, ko es vēl līdz šim brīdim nevaru aizmirst. Tas man ir radījis sliktas sajūtas vienmēr, kad es pat iedomājos par šāda veida pasākumu. Citi cilvēki nesaprot, kādēļ es nevēlos iet uz dažādiem pasākumiem, jo tas taču ir tik forši, bet manī ir radusies tik liela saikne, ka jebkurš pasākums nozīmē sliktas sajūtas, ka es vienkārši nevaru nekur aiziet.

Laikam jau pietiks ar tiem piemēriem, bet ļoti gribās uzrakstīt vēl vismaz kādu grāmatu ar tiem :). Saprotot katra cilvēka vērtības un ko viņš uzskata par guvumu vai zaudējumu, mēs varam izprast viņu rīcību dažādās situācijās, es pat teiktu, ka visās.

Tas viss sasaistās ar manis minēto pētījumu par to, kā pārliecināt bērnu savā domu virzienā. Mums ir jāpanāk tas, lai bērns kādu konkrētu lietu savā prātā asociē ar lielāku guvumu vai zaudējumu (atkarībā no situācijas). Tas ir atkarīgs no katra bērna vērtībām, jo, piemēram, piesolot puikam bārbijas lelli, mēs ne vienmēr panāksim vēlamo efektu, jo viņa vērtību skalā lelles neietilpst ( atceroties, protams, ka labumu piesolīšana strādā tikai īstermiņā). Vai parādot, ka kaut ko darīt ir slikti, varbūt viņa vērtību skalā tas nav slikti, bet gan darot to, viņš gūst vairāk labuma, nekā ļaunuma. Ja bērns savā prātā būs sasaistījis lielāku zaudējumu spēlējoties ar kādu mantu, nekā guvumu – viņš ar to nespēlēsies. Tas ir tieši tik vienkārši. Un galvenais – jābūt iekšējai atbildībai par pieņemto lēmumu, t.i., bērnam ir iekšēji jāizjūt ko tas viņam nozīmē, jo nekādi ārēji apstākļi to neietekmēs.

Tādēļ arī šajā pētījumā bija tik atšķirīgi un tomēr ne viennozīmīgi rezultāti. Kāds bērns jau pēc pirmā pētījuma savā prātā bija radījis tik stingru saiti - ja viņš spēlēsies ar robotu, tad dabūs sodu, ka viņš arī pēc 6 nedēļām to nedarīja. Pārējiem bērniem šāda saikne neradās. Tomēr otrajā gadījumā, kad bērnam arī šī pati saikne bija parādīta, viņi to pieņēma lielākā apmērā, tomēr arī ne visi, jo abos gadījumos atšķirīgas bija bērnu vērtības.   

Kāds varbūt teiks, ka tieksme pēc nezināmā un aizliegtā bērnus motivē darīt kaut ko nevēlamu. Protams, ka tā ir patiesība, jo nezināmā izzināšana sniedz sava veida guvumu. Parādiet tikai bērniem, ka tieksme pēc aizliegtā dos lielāku ļaunumu, nekā aizliegtā izzināšanas guvums, un bērns jums nekad neko aizliegtu nedarīs. Tomēr tas ir savā ziņā grūti, jo bērni saprot, kad viņus čakarē un kad patiešām viņiem dod loģisku pamatojumu. Tomēr atcerēsimies, ka ir ļoti daudz lietu, kuras ir aizliegtas, bet vai tad mēs visas tās darām? Un kāpēc mēs darām vai nedarām kādu no aizliegtajām lietām? Tieši tādēļ, ka kādas no tām mēs savā prātā esam saistījuši ar sava veida guvumu, savukārt tās, kuras mēs nedarām – ar zaudējumu.

Visbiežāk arī solīšana sadot pa dibenu nenostrādās, ja bērns šādus solījumus būs saņēmis ne reizi vien, bet solītais makā nav iekritis. Loģiski, bērns savā prātā neasociēs dabūšanu pa dibenu kā lielāku zaudējumu, nekā guvumu darot aizliegto lietu – viņš saprot, ka šā vai tā nekas slikts nenotiks, t.i., izdarot mums nevēlamo lietu viņš nedabūs pa dibenu :)

Novēlu veiksmīgu nedēļu, ja esat tikuši tik tālu un izlasījuši :). Atvainojos, ka laupīju tik daudz jūsu laika, bet ceru, ka bija tā vērts.

Ar cieņu,

Jānis