Mūsu dienas- pats galvenais, ka kopā!

Mums, trīs meitenēm, diena paskrien ātri. Šobrīd tā noteikti neatšķiras no daudzu citu mammu dienām.

Tagad, kad mūsu ģimenei ir pievienojusies mazā Rūta, daudz kas tiek pakārtots viņas vajadzībām.  Bet pārsteidzošā kārtā lielā māsa par to nekreņķējās, jo ņem lielu dalību bēbīša aprūpē. Ir jau vienkārši pateikt- neaiztiec, viņa taču ir maziņa; klusāk, māsiņa guļ; ej taču nost; es pati.... . Bet esmu atklājusi harmoniskas dienas formulu- ļaut Emīlijai (2,9 gadi) man palīdzēt.

Jau no paša rīta, Emīlija man palīdz- padod autiņbiksītes, samitrina vates tamponiņus, lai apslaucītu mazuļa dupsi, padod drēbītes, vienu vārdu sakot , veic ļoti svarīgus uzdevumus. Kā arī palīdz izmazgāt sačurātās lupatiņas. Un to visu dara ar tādu nopietnību. Diena paiet pupojoties, rotaļājoties, pastaigājoties...

Bet šoreiz gribu pastāstīt, kāda bija mūsu ikdiena pirms gada, kādēļ atteicos no perspektīva darba un kādēļ no visas sirds pieķēros domai par tādu darbu, kas ļauj man būt kopā ar saviem bērniem.

Meita bija pusotrs gads, kad radās brīnišķīga iespēja strādāt par privātā bērnudārza vadītāju. Lai gan studēju pedagoģiju (ne pirmsskolas), šajā jomā man nebija liela darba pieredze, bet nolēmu riskēt. Un kā iespēju iegūt pieredzi to noteikti nenožēloju, bet kā mamma...

Kā es jutos darbā? Man priekšniece bija ļoti jauka un vēlīgi aicināja, lai savu bērnu ņemu līdzi uz dārziņu. Pāris reizes izmantoju šo iespēju, bet sapratu, ka tas ir lieks stress bērniņam, jo vēlējos lai grupiņā valda mīlīga gaisotne. Bieži ņēmu bērnus klēpī, samīļoju, bet mans mazulis kļuva nervozs, lai gan smaidīja- bija jūtama liela trauksme. Sapratu, ka nebūs labi, tāpēc nonācu pie secinājuma, ka labāk bērnu atstāt mājās kopā ar manu mammu. Jutos vainīga bērna priekšā, bet tas likās labākais variants.

Nu, lūk - tipiska diena- No rīta cēlos ļoti klusām, lai nepamodinātu meitiņu. Jo savādāk atvadas bija ar asaru jūru. Darba diena man bija no 9- 19, kamēr mājās , bija jau 20: 00. Mana darba diena bija emocionāli pārpildīta- dažādi bērnu kreņķi pārvarot pirmās dienas dārziņā, stiķi un niķi, bija bērniņi, kas tik izteikti taustīja robežas un pārbaudīja manu nervu stīgu izturību. Visu dienu man bija jābūt ļoti savaldīgai un tikai, ja turējos rāmjos un neizrādīju, ka esmu samulsusi, izmisusi, apjukusi, varēju sarežģītas situācijas atrisināt. Protams, atnākot mājās no tā visa nevarēju tik vienkārši atslēgties.

Man to visu vajadzēja norunāt no sevis nost- tai vietā, lai ar bērnu parotaļātos, man vismaz pusstundu vajadzēja, lai arī emocionāli (ne tikai fiziski) atnāktu no darba. Tā kā esmu beigusi mākslas skolu, darbā mazajiem žiperiem uz svētkiem veidoju jautrus un krāsainus rotājumus. Radošajās nodarbībās taisījām dažādus jokus. Bet mājās , labākajā gadījumā kopā pazīmējām ar krītiņiem, nemaz nerunājot par kaut kādu rotājumu veidošanu. Jo vienkārši nebija spēka- darbā biju sevi izlikusi visu. Un tad vēl studijas... (Sestdienās man bija lekcijas.) Bet atnākot mājās no darba, bija vēl jāmācās.

Briesmīgi, bet lielu daļu laika ko pavadīju mājās, sēdēju pie datora ar meitiņu klēpī un mācījos. Kā arī mājās vajadzēja gatavoties nodarbībām, gatavot materiālus , programmu. Tad gan Emīlijai bija interesanti, jo uz viņu izmēģināju attīstošās spēles un uzdevumus.  

Bija pagājis vairāk kā pus gads un nonācu pie secinājuma , ka tā vairāk turpināties nevar. Mēs vēlējāmies otru bērniņu, bet man likās briesmīgi plānot otru bērnu, ka neesmu pilnvērtīga mamma savam jau esošajai meitai. Tā nu pieņēmu lēmumu aiziet no darba, un kopā ar maniem vecākiem attīstīt ilgus gadus loloto sapni par dārzniecību.

{pic:1}

Kā pārvērtās mūsu diena? Es redzēju kā mostas mana meita. Mēs kopā brokastojām. Mēs kopā devāmies uz siltumnīcām un puķudobēm, kur, kamēr strādāju , meitiņa spēlējās ar puķēm , smiltīm un saviem darbarīkiem. Es pati savu bērnu liku gulēt pusdienlaiku, dziedāju šūpuļdziesmas un lasīju pasakas. Lai gan visu dienu biju darbā, patiesībā biju mājās kopā ar savu bērnu.

{smallpic:2}

{smallpic:3}

{smallpic:4}

{pic:5}

Šo soli nekad neesmu nožēlojusi- mūsu dienas ir kļuvušas daudz krāsainākas un pats galvenais, ka kopā. Varbūt tas tāpēc, ka neesmu izteikta karjeriste. Mana karjera ir mani bērni. Un katra diena kopā ar viņiem ir kā paaugstinājums darbā- jo esmu iemācījusi ko jaunu. Bet tai pašā laikā neesmu sevi pazaudējusi kā sieviete, neesmu pazudusi no darba tirgus un atliek laika sevi pilnveidot, un būt interesanta mamma.