Mīļais, baltais lācītis - māsiņa

Mūsu ģimenē mazais, baltais lācītis ienāca 2 nedēļas pēc meitiņas dzimšanas. Lācītim nu jau ir 5 gadi, tā pat kā Kintijai. Lācītis tika uzdāvināts. Sākotnēji domāju, priekš kam bērnam mīkstās mantas nepieciešamas, ja bērni (lielākoties) nespēlējas ar tām?

Tā lācītis mums stāvēja kastē kādu gadu, varbūt pat ilgāk. Sākumā Kintija pret lācīti izturējās vienaldzīgi, šad un tad paspēlējās un nolika malā, līdz pienāc tā īstā diena, nostrādāja kāds "klikšķis" un lācītis tika iemīļots.

Pirms pusotra gada, kādā sestdienas naktī, Kintija bija atnākusi gulēt pie mammas un tēta. No rīta pamostoties Kintija saka tētim:"Tēti, neguli virsū māsai!". Izrādās mūsu baltais lācītis ir kļuvis par Kintijas fantāzijas māsu :)

Kintija ļoti rūpējās par savu mazo māsiņu, visur ņem līdzi, pirms iešanas ārā uzvelk drēbes, maina autiņbiksītes, vizina leļļu ratiņos. Neviens nedrīkst darīt pāri mazajai māsai, viņa vēl ir maziņa.

Kad mazā māsa guļ, istabā durvis ir ciet un visiem jāuzvedas klusu, jo māsa var pamosties un tad kādam būs viņa jāauklē.

Tā, lūk, esam tikuši pie "fantāzijas" māsas, un Kintijai pagaidām ar to pietiek un neprasa īstu māsu.

Kādu reizi Kintija pat sastrīdējās ar savu māsīcu, kura ir par gadu vecāka par Kintiju. Tai meitenei ir mazāka māsiņa. Vienu dienu Kintija cītīgi saģērbj savu māsu: uzvedk rāpuli, autiņbiksītes, cepuri, zeķes un, kad meitenes satiekas, Kintija saka: "Redzi kā es māsu saģērbu!", bet tā otra meitene saka: "Tā nav māsa, bet gan lācis", Tā nu es dabūju ilgi skaidrot, ka viņai ir īsta māsa, bet Kintijai tikai lācis :)  

Šo gadu laikā vienkāršs lācītis ir kļuvis par mūsu ģimenes otro bērnu :)