Mēs skrējām!!

Sirdspuksti Baltijai 337km noskriets godam. Labi, ka neīstenoju savu sākotnējo plānu - skriet trīs kilometrus, jo pēc tā viena kilometra es sapratu, ka būtu izgāzusies ar skaļu blīkšķi! Viens kilometrs tomēr nav tik mazs cilvēkam, kas ikdienā neskrien. un izrādās tās stundām garās pastaigas nekādu treniņu nav devušas. Tomēr gandarījuma sajūta ir, un pārējais viss liekas sīkums, atpakaļ ceļā ejot šo kilometru, tik patīkamas emocijas guvām, no kopā būšanas, no sastaptajiem paziņām, no svešiem cilvēkiem, kas sasmaidās, jā, šodien mēs jutāmies vienoti, kaut arī ikdienā skrienam viens otram garām.


Žēl, ka bērni neatcerēsies šo notikumu.. bet kas to zina. Ir taču tā, ka skatoties bildes, dažreiz liekas, ka tik dzīvi visu atceries! Un šoreiz mums ir arī uzfilmēts materiāls, mana māsa skrienot filmēja, gan Ernestu, kurš pēdējos metrus noskrēja pats savām kājiņām, gan mazo Intru ratiņos, kura ar lielām acīm vēroja notiekošo.


Arī es atmiņas par Baltijas Ceļu dažreiz tikai kā caur miglu varu satvert un mazliet pieturēt.. atceros, kā mēs braucām ārpus Rīgas ar autobusu, jo Rīgā bija jau daudz cilvēku, bet ārpus Rīgas viņus vajadzēja. Mamma stāsta, ka es esot vēmusi, autobusā slikti esot palicis (to gan neatceros), nomocījusies esot ne pa jokam, bet mēs abas ar mazo māsu, man 5 gadi, viņai gandrīz 3, stāvējām, rokās sadevušās.. Māsa, kas šodien filmēja, tā drusku apdalīta jutās, jo viņa tika atstāta mājās, viņai tikai trīs mēnesīši bija. Bet tagad, pēc 20 gadiem, mēs visas skrējām, kopā ar daudziem daudziem cilvēkiem! to vienotības spēku citur neatrast!