Mēs gatavojam kopā!

Reizēm šķiet, ka ēst gatavošana mazulim un ģimenei aizņem pārāk daudz laika, vai arī tieši otrādi – maltīte jāpagatavo ļoti ātri, jo te sanākusi ilgāka pastaiga, te ievilkušies mājas uzkopšanas darbi vai - galu galā - gribas taču pietiekami daudz laika veltīt arī savam mīļajam brīnumam – mazulim.

Mani ik dienu uztrauc, vai pietiekamu laiku pavadu kopā ar bērnu, veltīdama laiku tieši viņam. Negribas būt mūždien steidzīgai un pagalam aizņemtai mammai, kas savā aizņemtībā mēģina bērnu „nogrūst kaut kur istabas stūrī”, lai netraucē ikdienas pienākumos, bet gan atrast pietiekami daudz laika arī kopīgām rotaļām un sarunām ar bērnu. Jo tās taču arī piedien manam pašreizējam darbam – bērna audzināšanai.

{pic:1}

Jau no ļoti neliela vecuma, tiklīdz mans nu jau divgadīgais puika sāka sēdēt un pieturēdamies centās nostāvēt pats uz savām kājiņām, visu daru kopā ar bērnu. Kopīgi gatavojam ikdienas maltītes. Griežot salātus, mizojot kartupeļus un veicot citus pienākumus, neslēpjos no bērna, darbojoties pie augsta, viņam nesasniedzama virtuves galda, nestumju viņu spēlēties vienu pašu istabā.

Mēs strādājam abi kopā pie zemāka galdiņa, lai arī bērns varētu brīvi darboties līdzi, kad vien to vēlas. Protams, jau no paša sākuma paskaidroju un strikti neļauju tuvoties asajam virtuves nazim, turot mazuli tālāk arī no gāzes plīts un karstajiem traukiem uz tās. Griešanai mums ir pašam savs plastmasas rotaļu nazītis, ar kuru bērnam itin labi izdodas sagriezt tomātus, gurķus un citus produktus, uzziest sviestu uz maizes.

Kad veicu virtuves darbiņus, kas manam puikam nav pa spēkam, viņš palīdz ko citu – salikt nepieciešamos produktus traukā, piebērt garšvielas, sakārtot uz maizītēm, izmest atkritumos nevajadzīgo. Joprojām šad tad izmantojam veco labo gaļasmašīnu, kuras rokturi puisēnam patīk griezt, labprāt ļauju arī pašam uzmanīgi parīvēt ar rīvīti.

Nu jau visai bieži ēdam brokastīs mūsu bērna sakultu omleti, kurai visas sastāvdaļas viņš kategoriski vēlas pievienot pats. Puika arī steidzas pirmais atvērt ledusskapi, lai pats sakārtotu tajā iepirktos produktus, pabaro kaķi, ieberot trauciņā sauso pārtiku, mazgā krūzītes un karotītes. Kopīgi veļam biezpiena bumbiņas, mīcām mīklu, beram sastāvdaļas uz pašu gatavotās mīklas.

Kopīgā gatavošana, protams, aizņem vairāk laika, nekā ierasts – jāpalīdz atvērt piena paka, jāizzvejo no omletes nepaklausīgās olu čaumalas, šis tas mēdz izlīt un daļa sastāvdaļu tiek apēstas vēl pusceļā līdz pusdienu galdam. Taču prieks par kopīgi padarīto darbiņu ir neatsverams – maltīte ir galdā, turklāt esam arī līksmi padarbojušies abi kopā.

Kad tomēr nepieciešams ēdienu sagatavot krietni ātrākā laikā, mēģinu to darīt, kamēr bērns no rīta vēl čuč vai arī devies diendusā, vai arī vienkārši novirzu viņu citās nodarbēs. Nu jau esam apguvuši arī sarunāt kādu mājas darbiņu veikt pārmaiņus – „vispirms es tīrīšu istabu ar putekļu sūcēju/mazgāšu traukus, un tad tu”. Agrāk tas likās neiespējami, jo bērns gribēja darīt visu pats un tikai pats, taču pēc zināma laika vēroju, ka pamazām viss atrisinās un mēs mācamies dalīties arī pienākumos un respektēt viens otra vēlmes.

Reizēm vislabākā atpūta ir gatavošana vai citu pienākumu veikšana vienatnē. Tad sūtu mazo laukā kopā ar tēti un savā nodabā veicu šo darbiņu pie kafijas tases un kādas jaukas filmas vai mūzikas. Šad tad, kad šķiet – esmu pagalam nogurusi no stāvēšanas pie plīts -, izvēlamies paēst ārpus mājas. Iesaku izmantot šādu iespēju, un tam pat nav jābūt dārgam restorānam, lai kopīgas pusdienas kaut reizi nedēļā vai mēnesī būtu kā kopīgi svētki visai ģimenei, un arī māmiņa tos varētu izbaudīt, uz brīdi aizmirstot par darbīgo ikdienu.