Mans jaukais gaidīšanas laiks...

Šos deviņus mēnešus atceros tikai un vienīgi ar jaukām un pozitīvām emocijām...

Par to, ka gaidāms mazulis, sapratu jau tad, kad m-cikls bija kavējies tikai trīs dienas, jo parasti man tas bija kā pēc pulksteņa :) Nopirku testu,,, nevarēju sagaidīt rītu, kad manas aizdomas apstiprināsies... pamodos jau pavisam agri, ap kādiem 5 no rīta, cēlos, uztaisīju testu, laikam jau pietiekami ilgi nepagaidīju, divas svītriņas nesagaidījusi, mazliet vīlusies gāju atpakaļ gulēt,  Aizmigu un sapnī redzēju, ka tomēr tests ir pozitīvs, pamodos izņēmu to no halāta kabatas - un jā -bija divas svītriņas :) tā nu sākās mūsu gaidīšanas laiks...

{smallpic:1}

Visu grūtniecības laiku nebija nekādu sūdzību, toksikoze mani nemocīja, man jau liekas, ka arī es ar  grūtnieču kaprīzēm un iegribām savu draugu īpaši nemocīju...:) Biju tik laimīga, pirmajā sonogrāfijā ieraugot mazo dzīvībiņu kas manī auga.

To, ka man būs dēliņš, jutu jau no paša sākuma, atceros kad aizgāju uz sonogrāfiju, liekas 18. nedēļā, daktere jautāja, ko tad māmiņa gaida, teicu dēliņu, kas arī apstiprinājās:), draugs bija ārkārtīgi lepns un priecīgs par to, ka gaidāms dēliņš, staroja aiz laimes.

{smallpic:2}

Savas pirmās kustības sajutu 12. maijā, pēc tam jau katru dienu gaidīju, kad mazais mani pabakstīs, ļoti patika šīs sajūtas. Neatceros, ka puika mani būtu mocījis ar nepatīkamiem spērieniem pa ribām vai kā citādi.

Protams, bija arī mirkļi, kad sajutos liela un neveikla, jo īpaši uz grūtniecības beigām, kad izskatījos pēc staigājoša Titānika, bet tagad jau tas liekas tikai tāds sīkums.

Dzemdības gan diemžēl neatceros ar patīkamām atmiņām..., visu grūtniecības laiku ne reizi nebiju pieļāvusi domu, ka man varētu būt ķeizars, taču lemts bija citādi, bet tas jau atkal ir cits stāsts :)

un nu jau 2.5 gadus esmu mamma visforšākajam dēliņam Markusam!:)

{pic:3}

Pastāsti arī TU par savu gaidību laiku, iesūtot savu stāstu! Labāko stāstu autori saņems dāvanas no Johnson's Baby! Vairāk par konkursu uzzini ŠEIT!