Māmiņa slimošanas laikā

Pirms pāris dienām nācās pārbaudīt, kas notiek, ja es nespēju pildīt savas māmiņas funkcijas. Tas notika tā..

Vakarā pamanu, ka šausmīgi niez āda pie matiem. Pieeju pie spoguļa un konstatēju, ka tas nav tikai matiem, bet gan viss ķermenis ir sarkans kā saulē apdedzis (bet sauļojusies neesmu).  Domāju, nu alerģija, bet nevarēju saprast, no kā.

Iedzēru suprastīnu un gāju gulēt. Pamodos 6 no rīta, visu nakti nomocījusies, un sapratu, ka patiesībā man ir slikta dūša. Modināju draugu, viņš uzreiz aizskrēja uz virtuvi pēc ūdens, es pa to laiku apsēdos gultā sēdus un nākošais, ko atceros, es guļu zeme un draugs mani krata un paniko.

Atžirgu diezgan ātri, bet biju pilnīgi bāla. Izsaucām ātro palīdzību. Dakteri atbrauca, izmeklēja un sāka kaut ko murgot par to, ka tas man no pārpūles un noguruma. Bet nu domāju, ka to viņa teica tikai tādēļ, ka redzēja mazo gultiņā un nodomāja, ka visas jaunās māmiņas ir nenormāli stresainas un pārgurušas. Redzēju, ka viņas neko nesaprot, kas manī radīja vēl lielāku paniku. Iedeva man balderjānus un aizbrauca. Un tad sākās...

{pic:1}

Man nāk miegs, bet mums jādomā ko iesākt ar mazo, jo draugam pēc dažām stundām jāiet uz maiņu. Sazvanījām mammas un sarunājām, ka viņas uz maiņām atprasīsies no darba. Mammas izrādijās gudrākas par dakteriem, jo abas teica, ka man ir nātrene (ko, kā beigās izrādiīās, izraisīja smēre, ko lietoju pret izsitumiem), un nopirka man zāles, kuras pusstundas laikā palīdzēja.

Bet tā kā man bija sadotas miegazāles, praktiski visu dienu pavadiju guļot. Mammas ņēmās ap mazo un es varēju atpūsties. Pēc šī visa nonācu pie secinājuma, ka nevaru slimot vairāk kā vienu dienu,  jo apkārt visi ir strādājoši cilvēki un darbos arī stingri skatās, kā strādā. Iedomājos, ja nu man būtu bijis kas trakāks un būtu jāpavada kāda nedēļa slimnīcā.. Nespēju iedomāties, kas pieskatītu mazo, jo auklei mums naudas nav. Iepriekš par tādām lietām galīgi nebiju aizdomājusies.