Māmiņa Liene Strazdiņa sāk rakstīt blogu!

Nemaz neticas, ka manam dēliņam Mikusam jau pavisam drīz, 10.aprīlī, apritēs 5 mēneši.

{pic:1}

Šķiet, ka laiks ir paskrējis vēja spārniem, bet tas laikam jau tāpēc, ka katra diena ir bijusi savādāka, katrā no šīm kopā aizvadītajām dienām esam iemācījušies ko jaunu, līdz šim vēl nezināmu. Un, ja tā padomā, tad ikdiena kopā ar mazu cilvēciņu, kurš nepārtraukti iepazīst pasauli nemaz nevar likties pelēka un vienmuļa, tāpēc pastāstīšu par to, kā dēliņš, kopš savas ierašanās šajā pasaulē, ir izkrāsojis manu dzīvi.

Mēs ģimenē pavisam kopā esam četri ,es – mamma Liene, tētis Andris, dēliņš Mikus un jūrascūciņa Pūks, un tā kā tētim ir jāstrādā, tad lielāko dienas daļu mēs aizvadām trijatā, mācoties velties un rāpot, iepazīstot savu ķermeni un visas apkārt esošās lietas un, protams, arī trenējot balstiņu. Ir arī lietas, ko mēs jau protam, pie tādam ir pieskaitāma smaidīšana, kas, ja sākumā bija ievērojama tikai, tad, kad uznāca miedziņš, tā sakot mazais uzsmaidīja miedziņam, tad jau kopš apmēram mēneša vecuma tā ir apzināta un pat ir pārgājusi jautros smiekliņos, kas liek smieties arī visiem apkārtējiem.

Kā pēdējā laikā esmu novērojusi, tad Mikus arī ir liela pļāpa, it īpaši vakaros un no rītiem, kad mēs vēl guļam, tad runāšanās iet pilnā sparā, tā, ka skan visa māja, un, protams, pie runāšanās arī pieder grimašu maiņa, ko mazais pieprot itin labi. :)

{pic:2}

Mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir arī centieni iemācīties rāpot, jo mazais jau ir iemācījies tīri veikli tikt no muguras uz punča un tad nu pūzdams un elsdams cenšas rāpot, lai gan mazajām rociņām vēl nav tik daudz spēka, lai varētu noturēt visu svaru, tomēr neatlaidība ir apbrīnas vērta, brīžiem pat ar pēdējiem spēkiem un pusaizmigušām actiņām cenšas rāpot. Viņš mums vispār tāds neatlaidīgs puika ir, jau no pirmajām dienām ievērojām, ka vienmēr cenšas panākt un izdarīt to, ko savā mazajā galviņā ir iedomājies.

Un protams, neizpaliek arī pastaigas svaigā gaisā, jau kops pirmajām dienām, kad ieradāmies mājās no Dzemdību Nama. Šķiet, ka pastaigās pa visiem šiem 5 mēnešiem neesam bijuši tikai kādu nedēļu, kad mazais bija saķēris iesnas un ārā bija zem -20,jo līdz -20 grādiem mēs bijām cītīgi staigātāji, mums nespēj kaitēt ne lietus, ne sniegputenis, ne vējš un arī ne aukstums. Kā man tika nācies dzirdēt, tad esmu traka mamma ar tikpat traku bērnu :), jo viņš man pusdienlaiku guļ tikai un vienīgi ārā, jo iekšā mums tajā laikā ir tikai kašķīši... Mēs vienkārši mīlam svaigu gaisu!