Kaķīts saka "ņau"! Sunīts "vau, vau"!

Katram bērnam pienāk vecums, kad sākas dzīvnieku atdarināšana, vēlme mācīties un mācīt citus. Beidzot tas ir izdevies arī Ilzes Lipskas dēliņam Ernestam, kurš iepazīst pasauli un mācās atdarināt arvien jaunas dzīvnieku skaņas.

TĀ. Atzīstas - kurš Ernestam stāstījis pasaku par trim sivēntiņiem? Jo manā pasaku krājumā šīs pasakas nav. Atzīšos godīgi, ka biju pavisam aizmirsusi Trīs Sivēntiņus! Bet tā taču tik fantastiska pasaka! Neviens neatzīstas... Un mamma gudro, kur gan bērns to samācījies. Ko? Tūlīt pastāstīšu! 

Mūsu dzīvnieku siena tiek aktīvi izmantota, atpazīstam visus dzīvniekus, un arī atdarinam skaņas, kādas dzīvnieki rada. Sunīts saka VAU, VAU, kaķītis ŅAU. Gotiņa MŪŪŪ, ezītis PUK -PUK, lācis rūc GRRRRR, bet zaķītis lēkā un saka CIBRIC CIRBIC. Putniņi gaisā lido ČIV, ČIV, un mēs zinām arī kā lokomotīve  paziņo par savu ierašanos - to tantes samācīja ar visām kustībām! :)  Par ikvienu dzīvu radībiņu stāstu bērnam, un arī mēģinu parādīt, kā tā kustas vai kādas skaņas izdod...

{pic:2}

Klāt decembris, mamma pāršķir kalendāru un bērniem lielie prieki - jauns dzīvnieks - mūsu pašu Pelēcis - Vilks! Ernests sajūsmā spiedz un rāda, un mamma stāsta - tas vilks. Vai Tu, Ernest, zini, kā vilks saka? Ernests māj ar galvu, ka Jā! - un dziļi ievelk elpu, lai pūstu! Es skatos un brīnos, biju jau  izdomājusi, ka vilks gaudos, kā parasti filmās rāda, vilki gaudo uz mēnesi, bet ne visu izrādās nosaka mamma. Mūsējais vilks nu pūš! Pūš no visa spēka, it kā mēģinātu sagāzt sivēntiņu māju. 

Par dzīvniekiem runājot.. Mūsu pašu dzīvnieciņi nesagādā nekādas problēmas vecākiem, ne? Ruksītis rukšķ, āzītis blēj, aitiņa tik skaisti MĒ- MĒ, gotiņa MŪ, gailītis KIKERIGŪ (visus jau nevar nemaz uzskaitīt!!!) Arī kā zivtiņa mākam plātīt muti bez skaņas... Bet ar eksotiskajiem dzīvniekiem var mammu iedzīt stūrī. Tad parasti lieku  tam, kurš uzdāvināja grāmatu ar žirafēm un koalām, pašam arī izdomāt - kā kurš saka! Un te nu ir ko palauzīt galvu, ne? Kā Jums izdodas? Man Ernests ar žirafi pats izdomāja, ka tā teiks tāpat kā govs MŪ. 

Bērnam ļoti patīk atpazīt dzīvnieciņus, un savējie ir tie tuvākie, bet gadās reizes, kad Ernests skatās uz mani lielām acīm, gaidīdams, kad parādīšu, kā degunradzis saka. Bet es tiešām nezinu, kā degunradzis saka.. Tad stāstu, ka degunradzis dzīvo tālu tālu prom, Āfrikā, un varbūt mēs kādreiz zoodārzā satiksim kādu labu degunradzi, kurš mums pastāstīs, kā viņš runā. Tad mēs mācēsim ar viņu sarunāties. Ernests top gluži priecīgs, un mēs atgriežamies pie ezīšiem un sunīšiem, un gotiņām. :) 

{pic:60}

Citreiz pa durvju spraugu vēroju, kā Ernests mēģina māsu mācīt. Stāv savā gultā rāda uz ezīti un gaida, kad māsa atbildēs. Bet māsa tik smej, un brālim nekas cits neatliek, kā pašam teikt PUK- PUK. Un māsai vēl lielāki smiekli. Kuš.. tagad netraucēsim :) Bet patīkami domāt, ka brālis māsai ne tikai nedarbus mācīs :) 

P.S. Mazo staigātāju nodarbībās fizioterapeite Vita Lakša atgādināja aizmirstu dziesmiņu, ko dziedāt mazajiem - Paldies viņai par to. Īstenībā ne jau svarīgi ir  kāda tieši dziesmiņa. Svarīga ir tās jēga - mammas balss, kas liegā melodijā dzied par to, kā kurš dzīvnieciņš saka. 

Kaķīti mans, kaķīti mans

Nodziedi dziesmiņu bērniņam

Ņau, ņau, ņau, ņau

Ņau, ņau, ņau, ņau

Tāda dziesmiņa dziedama man..

un tālāk - kādus vien dzīvnieciņus mamma spēj atcerēties :) Bērns klausīsies! Bērns mācīsies!