09.05 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 6
Mans mazais vēl runā savā valodiņā, tāpēc tādi īsti jociņi no viņa mutes nav dzirdēti. Taču šobrīd katru dienu ejam uz kādu no tuvējiem rotaļu laukumiņiem un spēlējamies ar citiem bērniem, nereti man sanāk ar viņiem papļāpāt. Un ziniet, tas ir varen aizraujoši -ko tik nenākas dzirdēt no nejauši satiktiem, nepazīstamiem bērniem!
Enija ( 5 gadus veca) : „Uzimnēsi manu mīklu?”
Es : „Labi!”
Enija : „Tas ir apaļš un tas ir zaļš - uzmini nu, kas tas ir!?”
Es : „Ābols?”
Enija : „Nē...”
Es : „Bumba?”
Enija : „Nē...”
Es : „Ērkšķoga?”
Enija : „Nē...”
Es : „Zini, man ir ļoti grūti izdomāt pareizo atbildi. Ar kādu burtu sākas?”
Enija: „Ar R”
Es : „ Es nezinu neko, kas sākas ar R, ir apaļš un zaļš...”
Enija : „ Nu ZIRNIS taču!”
Es : „Bet zirnis jau sākas ar Z”
Enija : „Ai, es taču nezinu tos burtus...”
Augusts , kurš tika satikts smilšu kastē un kopīgi ar manu bērnu spēlējās, apgalvoja, ka viņam ir 2 gadi un 1 mēnesis... Es mazliet par to šaubījos, jo viņš bija augumā paliels ( nu varētu būt tā uz gadiem trim), runāja pilnīgi skaidri un pats interesantākais - lietoja tādus vārdus kā centrfūlga, elements, efektīvs, pretsāpju līdzeklis, tīrīšanas līdzekļi u.t.t.
Es viņam jautāju : „Augst, cik Tev patiesībā ir gadu?”
Augusts : „2 gadi un 2 mēneši!”
Es : „Tu nemelo?”
Augusts : „Es nemeloju, es runāju! ”
Šādas un līdzīgas sarunas ar mazajiem ķipariem notiek ik dienas. Tās pārsteidz, uzmundrina, smīdina, uzjautrina! Vienvārdsakot – bērni ir forši un forši ar viņiem sarunāties!