Jaunais tētis Jānis sāk rakstīt savu blogu!

Sveiciens visām Māmiņu kluba biedrenēm un biedriem. Esmu 23 gadus vecs tētis savam fantastiskajam dēliņam Gustavam. Māmiņu klubs pēc diezgan garas (aptuveni 10 sekundes) diskusijas ar mani, pierunāja veidot jaunā tēva rakstu sēriju jeb blogu.

Turpmāk jums rakstīšu vismaz reizi nedēļā un labprāt atbildēšu uz jūsu jautājumiem – tā teikt, no vīrieša puses!

Šajā rakstu sērijā es koncentrēšos uz savām – jaunā tēva izjūtām mana dēliņa dzimšanas un augšanas laikā. Ja Māmiņu kluba redakcija man atļaus, kādā no rakstiem mēģināšu iekļaut arī savu redzējumu par dažiem psiholoģiskiem vai praktiskiem aspektiem bērna audzināšanā, kas, ļoti iespējams, nesakrīt ar vispārpieņemto praksi, bet tik pat iespējams, ka sakrīt:)  

Par Gustaviņu

Manam dēliņam šobrīd ir 11 mēneši. Gustavam ir divi zobiņi, viņš jau pats stutējās uz kājām bez pieturēšanās – ir jau paspēris pirmo soli (vismaz es to tā uzskatu ), atklāti saka „nē” un sarauc degunu, ja es vai mamma viņu gribam samīļot par traku, prot mani un mammu izmēdīt kārtīgi un spļaut ārā ēdienu, ja viņam kas nepatīk.

Ir tik daudz ko rakstīt par savām izjūtām, tādēļ, lai arī pašam būtu vieglāk uzrakstīt un jums izlasīt, šoreiz koncentrēšos uz Gustava dzemdībām, jo tās man atmiņā ir palikušas visai spilgti.

{pic:2}

Gustavu gaidot...

Viss grūtniecības laiks man kā tēvam pagāja diezgan strauji. Atceros kā pirms gulētiešanas puncim dziedāju miega dziesmiņu, jo cerēju, ka mazais pēc dzimšanas to atcerēsies un tieši pie šīs dziesmiņas nomierināsies un iemigs. Tas, protams, tā nav :), lai gan Gustavs ir ļoti mierīgs bērniņš, par kura mierīgumu apbrīnu izrāda gandrīz jebkurš. Gustavs reti niķojās, ja apkārt ir kāds svešs cilvēks – tā viņš parāda cik kārtīgs un mīļš viņš ir J! Bet nu atpakaļ pie dzemdību stāsta.

Pirms dzemdībām nebijām izgājuši kursus, kur vecāki tiek sagatavoti dzemdībām. Tomēr mēs ar sievu piedalījāmies Māmiņu kluba Videožurnāla nr. 5 filmēšanā, kur bijām galvenie varoņi filmiņā par sagatavošanos vieglākām dzemdībām. Godīgi sakot, pēc tam es jutos drošs un pārliecināts, ka spēšu sieviņai palīdzēt dzemdībās, tādēļ uzskatīju, ka papildus kursi, kur jāmaksā diezgan liela nauda, vismaz manā izpratnē, nebija nepieciešami.

{pic:3}

Kā viss sākās

Rītā, kad Jolantai jau bija nogājuši ūdeņi(laikam tā to sauc), sazvanījām dakteri un viņa ieteica mums doties uz dzemdību namu (loģiski, ko gan citu viņa varēja teikt?).

Mums nebija nedz līgums noslēgts ar vecmāti, nedz kaut kas sarunāts dzemdību namā (Stradiņos) – vienkārši braucām. Ieejot uzņemšanas nodaļā, izstāstījām mūsu situāciju.

Mums nebija skaidrs cik nopietnas ir lietas, tādēļ biju dusmīgs, ka bija diezgan ilgi jāgaida, līdz solītais speciālists atnāca. Tūlīt manai sievai uzlika nezināmas izcelsmes jostu, kas laikam mērīja bērniņa sirdspukstus. Tas bija vajadzīgs, jo mazajam bija nabassaite apvijusies ap kaklu, ja nemaldos pat 2 reizes. (Es laikam rakstu pārāk sīkumaini!)

Un tomēr, pēc sirdspukstu izmērīšanas mani nosūtīja mājās vienu nervozēt, jo mana klātbūtne kādu laiku nebija nepieciešama (par ko, protams, mums ar sievu bija citi uzskati). Tā nu es mājās sēdēdams, ik pa brīdim sazvanījos ar sieviņu, lai saprastu kāda ir situācija. Pēc katra zvana sapratu, ka sāpes bija aizvien lielākas un lielākas.

No 12:00 līdz pat apmēram 22:00 mēs ik pa laikam sazvanījāmies. Es izlēmu braukt pie viņas, pirms ārsti man to teica, jo vairs nevarēju izturēt. Tomēr, laikam izturēju diezgan – 10 stundas!

Iebraucot Stradiņos, es uzzināju, ka ārsti bija veikuši vēl vienu ultrasonogrāfiju, lai noskaidrotu vai nabas saite ir vēl aptinusies ap kaklu. Cik atceros, tad neko nevarēja noteikt, jo ārsti teica, ka mazais ir tik milzīgs, ka viņa galviņa ir pa visu ekrānu!

Viss vilkās tik ilgi!

Bet nu tagad ķeršos klāt pie pašām dzemdībām. Bijām dabūjuši vecmāti, kura ik pa laikam nāca skatīties cik tālu lietas ir pavirzījušās (tas laiks gan vilkās kā mūžība).

Šobrīd gan būtu bijis uzstājīgāks, lai vecmāte pieņem lēmumus ātrāk, tomēr to jau mainīt vairs nevar. Vecmāte nāca pie mums vismaz kādas 4 reizes, tomēr dzemdes kakls Jolantai nebija atvēries tik cik nepieciešams, un cik varējām saprast, iespējams, būs nepieciešams kaut kas (tieši tā es domāju – „kaut kas”, jo nebija nekādas nojausmas, kas). Un atkal – vecmāte lika nedaudz uzgaidīt – „nu kādu pusstundiņu”.

Šajā gaidīšanas laikā izmantoju visus paņēmienus, lai palīdzētu sieviņai, kurus bijām apguvuši piedaloties Māmiņu kluba filmiņā. Tomēr itin nekas nepalīdzēja (kas bija saistīts tieši ar faktu, ka dzemdes kakls nevērās vaļā, kas radīja sievai tik neciešamas sāpes).

Sāpes sāka kļūt tik neizturamas, ka godīgi sakot – man palika bail.

Tādu bezspēcību kādu es izjutu tajā naktī, es nekad nebiju izjutis.

Domājām pieprasīt kādus līdzekļus lai noņemtu sāpes. Viena māsiņa gan kaut ko injicēja, bet tas neko nedeva. Vienīgais, kā es varēju palīdzēt sieviņai bija tas, ka es mēģināju viņai uzburt vārdu bildes – visu laiku teicu, ka tas drīz beigsies, cik ilgi esam domājuši kāds mazais izskatīsies un drīz viņu redzēsim, cik forši būs būt ģimenei, kad būsim jau trīs utt. Tas bija vienīgais, ko varēju izdarīt.

Tajā naktī nosolījos, ka nākotnē darīšu visu, lai šādu bezspēcību vairāk nepiedzīvotu.

Visu laiku domāju, ka ārsti ir speciālisti un zina ko dara un zina, kad nākt pārbaudīt vai viss ir kārtībā, tomēr pagāja jau gandrīz 1 stunda solītās pusstundas vietā. Beigās neizturēju un gāju meklēt speciālistus, lai pieņem kādu lēmumu, jo ilgāk Jolanta to neizturētu. Lēmums tika arī pieņemts – taisīt ķeizargriezienu, jo dzemdes kakls nebija atvēries. No sava viedokļa es varēju nedaudz uzelpot, jo zināju, ka drīz tas viss beigsies un arī sieviņai līdz pat zālei, kur taisīja ķeizargriezienu, nemitīgi to atkārtoju – „drīz viss beigsies un būs fantastiski”.

{pic:1}

Nepagāja ne pusstunda, kad viss bija galā. Mazais Gustaviņš bija piedzimis. Svēra 3850 gramus un bija 56 cm garš. Nemaz tik milzīgs jau nebija kā mūs biedēja:)

Prieks bija neaprakstāms, lai gan biju arī norūpējies par to, vai ar sieviņu viss ir kārtībā, ko arī nemitīgi vaicāju ārstiem.

Dēliņš bija nosvērts un nomērīts, īsziņas ģimenes locekļiem bija nosūtītas, tā kā viņi uztraucās ne mazāk kā es un situāciju, atšķirībā no manis, vispār nevarēja ietekmēt. Tad nu es priecīgs devos pie Jolantas parādīt mūsu mazo Gustaviņu.

Un te bija nākamais šoks!

Redzēju kā pie operācijas zāles pieskrien ātrās palīdzības darbinieki. Es burtiski sastingu – man bija bail iet tuvāk un prasīt vai kas slikts nav noticis?! Tā nu es tur stāvēju sastindzis kādas pāris minūtes. Un te pēkšņi viņu izved ārā no zāles, galīgi nekustīgu un bālu. Kājas man sāka trīcēt un nespēju pakustēties – tik pa galvu visādas domas... Tomēr pēc kāda brīža ātriem soļiem devos klāt, un noskaidroju, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Jolantai nekas nekaitēja un ātrās palīdzības mediķi bija ienākuši citos nolūkos.

Šobrīd man ļoti interesants šķiet fakts, ka iespējams, viss nemaz nenotika tā, kā es to redzēju. Manas emocijas bija sakāpinātas par daudzām lietām, kuras iespējams nemaz realitātē nebija.

Varbūt ārsts pieņēma pareizos lēmumus un to darīja ātri, varbūt es ātrās palīdzības mediķus vispār nebūtu pamanījis, ja man nebūtu bailes, ka sievai var kaut kas notikt.

Lai nu kā tur nebūtu, tā nu es šo situācija redzēju(galvā to gan es redzu daudz spilgtāk, kas tekstā varbūt nemaz neparādās).

Laikam arī esmu vienīgais, kas ir izlasījis šo rakstu līdz galam:) Pirms raksta domāju – varbūt, ka izspiedīšu kādu vienu A4 lapu – nu jau iet trešā, tā kā pietiks. Ļoti priecājos, ka tomēr uzrakstīju – ieteiktu visiem tā ik pa laikam izdarīt, jo tas liek atcerēties fantastiskas emocijas un izjūtas, kas brīžiem gan bija neizturamas, tomēr arī no tām esmu daudz ko mācījies.

Paldies Māmiņu klubam par šo iespēju.

Ar cieņu,

Jānis