Iepazīstieties – Mūsu dēliņa krustvecāki

Jau sava stāsta sākumā gribu uzreiz pateikties vēlreiz Artusa krustvecākiem – Vairai un Laurim vienkārši par to, ka viņi mums ir!

Krustvecāki ir patiešām svarīgs amats. Tiem jābūt ģimenei tuviem cilvēkiem. Tādiem, par ko ir pārliecība, ka viņi tiešām piedalīsies bērniņa audzināšana, ja būs vajadzība, palīdzēs viņam, atbalstīs viņu – ne tikai dzīves pirmajos gados, bet visas dzīves garumā. Man pašai ir ne visai jauka pieredze ar saviem krustvecākiem. Tos esmu redzējusi tikai bērnībā, un, lai arī tāda iespēja ir, vismaz krustmāte – ne reizi nav pat interesējusies par mani. Tāpēc – vēl jo vairāk, mums ar vīru bija svarīgi izvēlēties Artusam vislabākos krustvecākus.

Kā mēs iepazināmies?

Ar Vairu iepazinos, kad pēc vidusskolas beigšanas, strādāju vienā vietējā veikaliņā par pārdevēju. Mums jau kuro reizi bija situācija, ka nav, kas veikalā strādā, kārtējo reizi tika meklēta vēl viena pārdevēja, lai man nav jāstrādā vienai, bez brīvdienām. Vaira jau bija nesusi kādas reizes 3 savu CV (pārdevējas tika meklētas ik pa laikam), priekšnieks nekad to neņēma vērā īpaši, viņš laikam meklēja supermodeli, kas strādātu pie kases. Ne es, ne Vaira tādas nebijām ne toreiz, ne tagad. Kad Vaira pēdējoreiz atnesa savu CV, noliku to priekšā priekšniekam. Viņš jautāja man par Vairu, kāda viņa izskatījās utt. Teicu, ka sakarīga meitene, ka, nepieņemot viņu darbā, iespējams, tā arī neuzzināsim, kāda viņa ir. Piebildu arī, ka viņa CV jau nesusi vairākas reizes. Teicu, ka man liekas, ka no viņas varētu sanākt laba darbiniece.

Vairu pieņēma. Iepazināmies un sastrādājāmies jau uzreiz. Iedraudzēties ar viņu bija patiešām viegli. Vaira nebija no tām, kas izliekas par to, kas nav. Vienkārša meitene, ar ko ļoti viegli sastrādāties. Strādājot kopā, iepazinos arī ar viņas toreizējo puisi un viņu dēliņu Aleksi. Arī ar Aleksi, lai arī puika sākumā bija kautrīgs, ļoti labi sapratāmies un iedraudzējāmies. Vienmēr, kad abi tēti – Lauri nāca pretī Vairai, puika nāca pie manis, aiz kases. Viņi iepazinās arī ar manu Oskaru. Laika gaitā šī pazīšanās pārtapa ļoti jaukā draudzībā. Pienāca laiks, kad gāju prom no darba šajā veikalā, jo biju atradusi labāk apmaksātu darbu. Vaira palika tur. Man bez viņas bija garlaicīgi. Pieradušas jau bijām tikties gan darbā, gan šad un tad ārpus darba. Viņa, Lauris un Aleksis nāca pie mums ciemos.

Bijām jau iedraudzējušies..

Sāku strādāt jaunā veikalā. Blakus atvērās vēl 2 veikali. Zināju, ka arī tajos meklē pārdevējas. Viena veikala pārstāve man jautāja, vai nezinu kādu, kas varētu nākt strādāt, nu tādu, ko nav kauns ieteikt un, kas tiešām labi un ar atdevi strādātu. Protams, ieteicu Vairu. Palīdzēju Vairai ar CV uzrakstīšanu. Sagatavoju darba intervijai. Kamēr viņa gāja runāties par darbu, pieskatīju viņas dēliņu. Viņa jau baiļojās, ka Aleksim pietrūks mammas, ka tik nesāk raudāt utt., bet mēs ar Aleksi ideāli tikām galā, un, kad Vaira atgriezās apmierināta no sarunas par darbu, mums bija dubultprieks, jo darbu viņa bija dabūjusi! Strādājām atkal blakus. Kopā gan darbā, gan ārpus tā. Kad visi satikāmies pie mums dzīvoklī, nekad nebija garlaicīgi, Laurim bija ko runāt ar Oskaru, man – ar Vairu, pa visiem skatījāmies Aleksi.

Gaidām viņu otro bērniņu kopā!

Dienas gāja,  Lauris un Vaira gaidīja otro bērniņu. Kā mēs ar Oskaru viņu gaidījām! Kur vien ar Vairu gājām, Oskars vienmēr apvaicājās, ne tikai, kā man pa šo dienu gājis, bet arī, kā Vaira jūtas, kā viņai puncis aug, un pat interesējās, kā viņai pie ārsta gājis utt. Katru reizi, kad bija kāds pamats satraukumam, abi ar Oskaru pārdzīvojām līdzi.  Viņš uztraucās arī tad, kad Vaira (9.mēn.), es un Aleksis braucām uz Roju, uz jūru peldēties, zvanīja un prasīja, kā Vaira jūtās, vai nav kādas pazīmes, ka varētu sākties kāds process, jo visi zinājām, ka kuru katru brīdi Vairiņai jādzemdē. Bet nē. Kad nu laiks mazliet gāja pāri, ļoti jutām līdzi, kad Vaira jau besījās no jautājumiem – „Vai vēl nav piedzimis? Kad būs? Kāpēc vēl nav?” utml.  Vaira un Lauris zināja, ka uz mums tiešām var paļauties.

{pic:1}

Palīdzējām viņiem arī ar pāris mēbelēm, ko pašiem vairs nevajadzēja. Kad nopirkām sekciju, uzreiz nebija divu domu, kam lai atdod pavisam nesen iegādāto TV galdiņu – protams, Laurim un Vairai. Viņiem noderēs. Viņi ir tādi paši vienkārši cilvēki, kā mēs. Un arī visu iedzīvi gādāja pamazām. Lauris palīdzēja Oskaram uzstiept augšā mūsu jauno dīvānu utt. Vienmēr, ja vajadzēja vīrieša palīdzību, zinājām, ka varam Laurim to lūgt.

{pic:2}

Bija nakts, ievibrējās mans telefons, Lauris atsūtīja sms, esot piedzimis dēliņš. Mēs tāaaa priecājāmies, sajūta bija tāda, ka pašu ģimenē tāda laime notikusi! Prieks bija tik liels, ka nespējām vairs iemigt, prātojām, kāds mazais varētu izskatīties, kam līdzīgs, kad viņi beidzot būs mājās utt. Puiku nosauca par Filipu. Nu mūsu jautrajā pulciņā bija par vēl vienu draugu vairāk.

Viņi teica, ka tagad esot mūsu kārta. Bet mums tas nebija tik vienkārši un ātri.

Ar Vairu un puikām pastaigājos pa pilsētu. Aleksis jau prata daudz vārdiņu. Nāca ciemos pie manis uz darbu, kur mācīju viņam krāsas. Arī Vaira viņam mājās tās mācīja.

Kad divas sirdis vienojas..

Bija 2008.gada 19.septembris. Vaira un Lauris beidzot apprecējās. Mēs, protams, arī bijām kāzās. Vaira izskatījās tik skaista. Man gribējās raudāt. Un Lauris – tik lepns ar savu sieviņu. Mums bija dots svarīgs uzdevums – uzticēts Laura auto un Aleksis pieskatīšanai. Kāzas bija vienkāršas un skaistas. Daudz pozitīvu mirkļu palicis prātā.

{pic:3}

{pic:4}

Un tagad jāatvadās? :(

Pēc kāzām uzzinājām, ka Laurim jābrauc strādāt uz Īriju, jo ar to, ko nopelna šeit, nevar apmaksāt pat īsti kredītus. Viņa brālis viņu iekārtoja tur darbā. Bet pēc laiciņa notika tas, no kā baidījos. Vaira teica, ka jābrauc būs arī viņai un bērniem. Tad gan raudāju. Raudāju un Oskaram teicu, ka nesaprotu, kā tas nākas, kad beidzot mums blakus tik pozitīvi cilvēki, un viņiem jābrauc prom. Teicu, ka man viņu pietrūks. Oskars atzina, ka viņam arī..

Mēs sarakstījāmies vēstulēm, cik vien bieži bija iespējams. Katru dienu es pavēru pastkastīti, lai lūkotu, vai nav no Vairas, kas atnācis. Par spīti attālumam, mēs spējām saglabāt siltās attiecības.

Tagad Mūsu kārta gaidīt bērniņu! :)

Jau kādu laiciņu viņi bija Īrijā, es uzzināju, ka esmu stāvoklī, un viena no pirmajām domām bija, ka žēl, ka nav blakus Vairas, ar ko padalīties priekā. Bija skumji, bet zināju, ka viņa Īrijā ļoti par mani priecājas, tāpēc sapratu, ka nav ko skumt!  Vaira rakstīja, ka viņa gribētu būt klāt, kad esmu stāvoklī, viņa arī gribēja just līdzi, kā jutām mēs viņai, kad viņa gaidīja Filipu.

{pic:5}

Vasarā abi ar bērniem atbrauca. Es biju patiešām satraukusies, biju stāvoklī septītajā mēnesī, un priekšā tāds notikums – beidzot tiksimies! Ļoti gribēju redzēt bērnus, baidījos, ka Aleksis mani un Oskaru neatcerēsies, bet nē, atcerējās.  Un Filips tā bija izaudzis! Viņi ciemojās gan pie mums, gan arī mēs aizlaidām līdz Vairas vecāku dzīvesvietai. Kopā pavadītais laiks bija super! Bet, protams, ka atkal strauji tuvojās tā diena, kad redzēju, ka Vaira un Aleksis iekāpj autobusā, un zināju -  viņus atkal kādu laiku neredzēšu. Negribēju, ka Vaira redz, ka raudu. Atvadījos, pamāju, un gāju prom raudot. Man jau tanī mirklī viņi sāka pietrūkt visi.

Viņi atstāja mums savu auto un atstāja arī autosēdeklīti, lai varam savu mazo ķiparu vizināt, kur vien vajag. Oskars ķimerējās gar mašīnu, sataisīja, ko vajag, viņam, tāpat kā man, šķita, ka tas ir pienākums – mums uzticēto auto uzturēt „labā formā”, lai tas pēc tam pie saimniekiem var atgriezties darba kārtībā, nevis, kā Lauris teica :”Braucat, kamēr vēl iet, kad neies, nosviežat kaut kur..”.

Mūsu mazais ir klāt!

Pienāca beidzot tas brīdis, kad arī es kļuvu par māmiņu. Visu šo laiku ar Vairu savās vēstulēs par šo dienu sapņojām. Protams, ka Vaira bija viena no pirmajām, kam paziņoju, ka mazais ir klāt! Tiešām varēja just, ka viņa ir ļoti priecīga! Sūtīja man uzmundrinājuma sms tādas, ka man pašai no prieka vēlreiz apraudāties gribējās. Tik  patīkama ir sajūta, kad tu zini – tev jūt līdzi no visas sirds, nevis tāpēc, ka tā vajag.

Protams, Vairai bija skumji apzināties, ka nevar pie manis atnākt ciemos, apmīļot mūsu dēliņu, jo mūs šķir liels attālums.. Rakstīja, ka pietrūkstot tā vienkāršā gaisotne, kāda ir pie mums. Gribot ātrāk būt pie mums dzīvoklī un kārtīgi papļāpāt. Visvairāk gribot redzēt mūsu dēliņu.

Kas būs Artusa krustvecāki?

Par to, kas būs Artusiņa krustvecāki, mēs ar Oskaru ne brīdi nešaubījāmies. Jā, man ir brālis, viņam māsa un brālis, bet zinājām, ka tie neapvainosies. Viņi jau ir tik un tā mūsu ģimene, bet mēs gribējām, lai arī Vaira un Lauris ar bērniem ir mūsu ģimene! Viņiem vienmēr patiešām ir interesējis, kā mums iet, ko darām, nekad neko nejautā pieklājības pēc. Ar Oskaru štukojām, kā lai es lūdzu viņiem kļūt par Artusa krustvecākiem, un tad izdomājām, ka uzrakstīšu skaistā kartiņā savu sakāmo. Kad kartiņa nonāca līdz TAM galam, Vaira esot apraudājusies. Un Lauris arī esot tik lepns, ka esam izvēlējušies tieši viņus! Var just, ka viņiem tas ļoti daudz nozīmē. Kā Vaira rakstīja, viņiem tas esot ļoti liels gods – būt mūsu ģimenē. Mums, savukārt, ir liels prieks par to, ka tagad esam ne tikai draugi, bet arī ģimene!

Paldies Jums par to, ka Jūs esat mums! Mēs Jūs nevienam neatdosim. Arī  Īrijai nē. Mēs gaidām Jūs mājās! Gaidām janvāri, kad tiksimies!

Jauns gads Mums kopā sāksies ar jauniem piedzīvojumiem, vai nav jauki?! :)

P.S. Novēlu arī citiem iegūt tik labus, patiesus un sirdsmīļus ģimenes draugus, par kuriem gan jūs, gan viņi par Jums varētu teikt – „Priekš viņiem man nekā nekad nebūs žēl. „ Vēlu, lai Jums arī Jaunajā gadā ir daudz pozitīvu piedzīvojumu kopā ar saviem ģimenes draugiem, bērnu krustvecākiem!

Inga Hartika