Grūtās sarunas

Skaistās vasaras dienas baudot, dzīvojos pa pludmali, kur līdzīgi kā es, pēc saules izslāpuši, ik dienu sarodas mazu bērnu vecāki ar visiem mazuļiem. Tā kā jūras mīlētāju ir daudz, deķīši smiltīs jāsabīda gana tuvu, un gribot negribot  nākas būt klāt dažādām attiecībām. Brīžiem priecājos līdzi, citreiz atkal skumstu. Tik daudzas attiecības varētu kļūt abiem priecīgākas un patīkamākas jau ar to vien, ja viņi iemācītos sarunāties.

Protams, savā darbā konsultējot pārus un ģimenes, esmu piedzīvojusi dažādus attiecību modeļus, tomēr esmu pārliecināta, ka manā vai kāda cita ģimenes terapeita kabinetā nonāk tikai drosmīgākie. Tie, kuri viens ar otru jau sarunājas vai vismaz mēģina to darīt. Tie, kas atzīst, ka gribētu dzīvot labāk, un tāpēc viņiem nepieciešams iemācīties ko jaunu savās attiecībās, pašiem par sevi un vienam par otru. Tie, kas spēj pārvarēt bailes un pateikt otram ko ne pārāk patīkamu. Vai bailes sadzirdēt ko tādu no otra. Vai bailes, ka pēkšņi atklāsies kas tāds, kas liks apšaubīt, vai šīs attiecības ir spējīgas pastāvēt tālāk. Turpat ir arī bailes no vilšanās, no emocionāliem ievainojumiem, no atraidījuma un galu galā no šķiršanās.

Šie paši iemesli nereti bremzē partnerus konfliktēt savā starpā. Attiecības, kurās nekad nestrīdas, reizēm var būt vēl postošākas par tām, kurās kašķējas uz nebēdu. “Norītas” emocijas rada daudz nedrošības pašam par sevi, tās atsvešina, radot emocionālu barjeru, ko grūti pārkāpt, un ko īpaši nākas piedzīvot, piemēram, mīlējoties. Ir gandrīz neiespējami sevi atvērt otram cilvēkam mīlēšanās laikā, ja sirdī rūpīgi sakrāti glabājas neizpausti aizvainojumi, pārpratumi un pāridarījumi.

Interesanti, ka pāriem reizēm vieglāk konsultācijās sākt runāt tieši par neapmierinātību vai nespēju seksā, nevis uzrunāt senus vai aktuālus aizvainojumus. Citi atkal mēdz atnākt, lai runātu par bērniem, kamēr lēnām spēj uzsākt sarunu par savām vīrieša un sievietes attiecībām. Jāatzīst, ka reizēm tiešām bērni spēj būt tik “gudri”, ka ar kādu savu dīvainu vai nepareizu uzvešanos “liek” vecākiem meklēt psihologa palīdzību, tādējādi atvedot viņus vietā, kur runāt pašiem par sevi.

Pagājušajā nedēļā manis rosinātajā sarunā par attiecībām pēc bērniņa dzimšanas dažas no Jums rakstīja – vajag runāt. Es tiešām varu tikai piekrist, taču tās nav zāles visām attiecībām, jo runāt nenozīmē tikai runāt, bet arī klausīties un dzirdēt. Tāpat runāt nav tikai pārmest un norādīt otram, kas viņā ir nepareizi vai kas un kā viņam būtu jādara. Reizēm veselīgai runāšanai vajag ieviest savus “likumus”, kas regulē to, lai saruna tiešām būtu abpusēja, bez tīšiem apvainojumiem utt. Ja liekas, ka pašiem tas neizdodas, ir vērts sarunāšanos pamācīties pie pāru attiecību konsultanta.

Informācija par nodarbībām māmiņām ar mazuļiem no 6 nedēļu līdz gada vecumam, psihologa konsultācijām un psihoterapiju www.lina.lv