Evelīna- mana pasaule

Evelīna un māmiņa Ērika Rudaša.

{pic:1}

Evelīna man ir visa pasaule. Tāpat kā es viņai esmu vesela pasaule. Mirklī, kad mazās actiņas ieraudzīja šo pasauli, manas dzīves saturs mainījās. Tanī brīdī sapratu, ka ir dzimusi dvēselīte, kas stāvēs pāri ikvienai manai vēlmei un vajadzībai. Meita ir mana labākā daļa, tīra un nevainīga, un man ir  pienākums vest viņu pasaulē- parādīt krāsas un formas, iemācīt likumsakarības un uzticību pasaulei, iepazīstināt ar labajām lietām un sargāt no ļaunā,  sagatavot veiksmēm un neveiksmēm. Bet pats galvenais un grūtākais uzdevums- iemācīt mīlestību.

Un iet mums visādi... Es meitai ļauju visu darīt pašai. Lai kāpj, lai ceļ, lai mēģina. Jo piestumt  ķebli pie galda un uzkāpt uz tā taču ir vesels piedzīvojums! Ja nokritīs, tad nevis nekāps vairāk, bet nākamreiz kāps uzmanīgāk! :)

Zīmēt, krāsot, slaucīt grīdu, pārkārtot skapi, sakārtot savas mantas (un mammas kurpes arīdzan), mizot sīpolus un izbērt gružus miskastē- tik daudz ko Evelīna iemācījusies. Cenšos cik spēju- to visu darīt kopā ar viņu, bet godīgi atzīšos- ne vienmēr sanāk. Tomēr meitiņa jūt- es cenšos no visas sirds. Brīžiem pārkāpju sev pāri, nometu pie malas visus darbus, izslēdzu telefonu, un laiks pazūd. Jo tas ir mūsu laiks- kad mēs vienkārši esam viena otrai. Jo mēs esam. Māte un meita.

Meituks mantojis no manis nesavaldību un nepacietību. Un tad nu nepacietīgā māca nepacietīgajai pacietību. :) Skan interesanti, vai ne? Līdz ar meitas piedzimšanu esmu atklājusi sevī daudz jauna, radusi jaunas īpašības un atklāsmes, un ļoti daudz arī mācos- gan no sevis, gan no meitas. Un pats dīvainākais ir tas, ka es no meitas smeļos milzum daudz mīlestības. Pašai man grūti iet ar to mīlestības mācīšanu, jo dzīvē tas vienmēr bijis svešs, tomēr meituks neļauj padoties- viņa prot tik mīļi pieglausties, tik silti ieritināties azotē un iedot slapju buču, un lauzties cauri aizaugušam dārzam, lai klupšus krišus atnestu mammai saujiņā sažņaugtu odziņu no krūma... Šādos brīžos acīs sariešas asaras, jo redzu- es viņai esmu viss, cik patiesi un neviltoti mazā mani mīl. Un droši varu apgalvot- šis mazais cilvēciņš ir lielākā laime, kādu man Dievs dāvājis...

Mīlu Tevi, meitiņ... :*

Tava mammīte

Piedalies "Mammu- meitu, tētu- dēlu" konkursā arī Tu! Sīkāk par konkursu lasi ŠEIT!