Dažādas domas, dažādas idejas

Māmiņai Rebekai šis apceres pilns laiks, kad viņa domā, ko darīt ar dažādām lietām savā dzīvē- darbs, matu krāsa, piepelnīšanās...

Nu tad tā, arī mans bērns ir saslimis. Visu laiku lasu, kā citas mammas stāsta par to, ka mazie slimo, un beidzot arī es izjūtu, kā tas ir un nav viegli. Jau divas naktis neesmu normāli gulējusi, Jēkabam pamatīgas iesnas un grūti gulēt, ik pēc 15 minūtēm (vismaz tā man pa miegam šķiet) sāk raudāt un jāmeklē pazudušais knupis.

Tā nu lai man vieglāk, esmu pārkāpusi pāri saviem principiem un ņemu viņu mums lielajā gultā pa vidu. Nakti pavadu tādā pusmiega transā, mierinot mazo, skatoties, lai draugs pa miegam viņam neuzguļas un vēl kontrolējot to, lai pati neuzguļos. Diena arī paiet vienā ucināšanā, jo puņķi tek, bērnam diskomforts pamatīgs un niķošanās ir saprotama.

Tad vēl mani nomoka mana sievišķīgā muļķība, man ir atkal uznācis, ka gribu atpakaļ savus blondos matus un tad nevaru aizmigt par to domājot. Visu laiku funktierēju, kā labāk un ja gribu blondus, kad sākt? Un vai izturēšu vēlreiz garo balināšanas procesu, kad vairākus mēnešus jāstaigā, briesmīgi rižiem matiem un vai tās mokas ir to vērtas? Tad atkal domāju, ka melnie tomēr labāki, tik vajadzētu tikt pie friziera normālu frizūru pielabot. Tad atkal nāk prātā,  ja tagad nogriezīšu matus un, ja nu beigās izdomāju par labu blondajiem, tad labāk griezt pēc lielās balināšanas. Vispār sviests, nesaprotu, kāpēc tā nomoku sevi.

Jautāju draugam, ko viņš par to domā, viņa atbilde bija – " Nu forši, es te naktīs nevaru aizmigt domādams, kur dabūt naudu, lai mēs izvilktu, bet tu te par saviem matiem uztraucies!"  A ko padarīt , ja tik muļķīgas domas maisās pa galvu izslēgt jau prātu nevar.

Trešā lieta, kura man neliek mieru ir Marts, kad man jāatgriežas darbā un tad sanāks, ka rūpes par Jēkabu pārņem mans draugs, jo viņam maiņas mazāk nekā man. Un, godīgi sakot, stresiņš pamatīgs, visu laiku domāju vai viņš tiks galā vai nē. It kā, kad atstāju viņus divatā, viss ir lieliski, pat nezvana un nejautā neko, bet vai katru dienu uz tik ilgām stundām viņš tiks galā. No otras puses, nav jau citas izejas jātiek galā un viss, nav ko domāt.

Ahh.. un vēl visu laiku domāju ko varētu darīt, lai piepelnītos, tagad iedomājos varbūt sākt gatavot rotiņas un pārdot. Process patīkams un interesants un ja galu galā, kāds vēl šo darbu novērtē labi un nopērk, tad gandarījums pavisam noteikti ir liels. Bet vai ir kas pirktu?? Nevaru saprast, meitenes, kuras pārdod ir daudz, bet vai viņām ir arī pircēji, nav sanācis noskaidrot.