Bērniem nav nacionalitātes

Vakar devos uz Bērnus slimnīcu, lai saņemtu mazajam poti. Devos uz potēšanas kabinetu un jautāju, kā ir ar rindu.

Izrādās, esam pēc kādas dāmas ar dēliņu. Dāma īsti negribēja atbildēt man krieviski un es ne īpaši neuzstāju.

Pēc tam redzu, ka viņai blakus ir brīva vieta, kur gribu apsēsties, bet viņa uzreiz- opā- noliek savu somu, it kā tur būtu aizņemts. Īpaši par to nepārdzīvoju,lai gan biju nedaudz neizpratnē.

Sieviete bija jūtami neapmierināta ar mani un manu bērnu, jo no viņas izjutu negatīvu enerģiju.

Mans dēlēns centās ar viņu parotaļāties, bet viņa aizveda savu dēlu no mums. Bet tad kādā mirklī zaudēja piesardzību un...

Pēc 10 minūtēm skatos, ka mans bērns piegājis pie viņas bērna, apskāvis viņu, bet viņas dēls kā atbildes gājienu noglaudīja manējam galvu. Viņi tā stāvēja minūtes piecas, starp viņiem varēja just īstu vīru draudzību..

Un mēs ar otru sievieti tik pozitīvi sajutāmies.

Bērniem nav nacionalitātes, bērniem nav visu šo problēmu. Tomēr ņemot vērā valstī veikto politiku,rodas jautājums, vai viņi tikpat draudzīgi apskausies, teiksim, pēc gadiem 10?

Ir par ko padomāt..

Oksana Kučerenko