Bērna emocionālā labsajūta – nesavtīgs un pacietīgs darbs ģimenē

Topošā māmiņa Kristiāna Kalniņa nekur nav pazudusi! Vakar viņu smaidošu satikām psiholoģes Sanitas Aišpures lekcijā, par kuru lūdzām dalīties iespaidos arī savā blogā!

Vakar ar lielu prieku devos uz „Māmiņu kluba” rīkoto psiholoģes Sanitas Aišpures lekciju par bērnu niķiem un neirozēm, un mani spārnoja doma, ka te es divu stundu laikā kļūšu par supermammu, kuras bērns turpmāk iztiks bez niķiem un kaprīzēm. Taču skaidrs, protams, ir viens – lai veiksmīgi audzinātu mazuli, nepieciešams liels, nesavtīgs un pacietīgs darbs visai ģimenei kopā.

Iepriekš ar vīru bijām vienojušies abi kopā apmeklēt arī pirmo „Māmiņu kluba” lekciju par bērnu niķiem un kā ar tiem sadzīvot, taču abi ar mazo todien diemžēl bijām apslimuši, tādēļ vīrs uz nodarbību devās viens pats, savukārt otru lekciju, kas lielākoties bija veltīta neirozēm, apmeklēju es. Tā sanāca lielisks ieguvums abiem – pēc tam viens otram padalījāmies iespaidiem un pārrunājām lekcijās dzirdēto.

Iepriekš likās, ka neiroze ir kaut kāda galēja slimības diagnoze, ar kuru ikdienišķiem cilvēkiem nemaz nenākas saskarties. Taču tagad, pēc lekcijas par bērnu niķiem un neirozēm ir skaidrs, ka ar šādām problēmām var nākties sastapties ikvienam, kurš audzina bērnus, kā arī jebkuram citam cilvēkam. Turklāt ir skaidrs, ka no neirozes var ciest jebkurš, un tā nerodas īsā laikā, bet ir nelabvēlīgu apstākļu kopuma sekas, no kā ir iespējams izvairīties.

Nezinošiem vecākiem var gadīties arī rūgti maldīties, domājot, ka bērna šķietamās saslimšanas (piemēram, slapināšanas gultā pēc trīs gadu vecuma) iemesls meklējams saistībā ar kādām veselības pataloģijām, vai arī nepamatoti pārmest bērnam sliktus ieradumus (piemēram, nagu graušanu). Taču sliktais ieradums un nevēlamā izpausme var būt arī neirozes simptoms un tā patiesais cēlonis meklējams pavisam citur – psiholoģiskajās problēmās, traumatiskos pārdzīvojumos un traumējošas audzināšanas rezultātā.

Pēc lekcijas man šķita interesanti pārdomāt, kuru no psiholoģes minētajiem audzināšanas stiliem piekopjam savā ģimenē un pie kā būtu nepieciešams vairāk piestrādāt. Lai gan patlaban informācijas par vēlamākiem un nevēlamākiem audzināšanas paņēmieniem gan internetā, gan grāmatās ir daudz, šāda dzīvā saruna ar speciālisti noteikti viesa lielāku skaidrību par to, kā rīkoties konkrētās ikdienas situācijās kopā ar bērnu, kāpēc viņš pats šad tad mēdz uzvesties kašķīgi un kā dzīvot, lai vide ģimenē būtu pēc iespējas labvēlīgāka mazulim.

Domāju, ka šādas nodarbības vēlams apmeklēt ne tikai māmiņām, bet jo īpaši arī tētiem, vislabāk – abiem vecākiem kopā. Turklāt, lai patiešām panāktu rezultātu, jānoliek malā pašiem savs egoisms, bet talkā jāņem patiesa vēlme strādāt ar sevi un ik dienas jāatrod laiks, kuru nedalīti veltīt mazajam.

Uzzini vairāk, kas notika psiholoģes Sanitas Aišpures lekcijā apskatītajām problēmām ŠEIT!