Auklēšana te vienam, te otram

Vakar mazais aizmiga man rokās, aiznesu uz gultiņu, nočučēja līdz trijiem naktī, kad cēlās uz ēšanu. Mazais tiešām gulēja ciešā miedziņā, jo viņam netraucēja pat mana un vīra čalošana blakus esošajā gultā.

Toties uz sešiem divdesmit, kad mazais cēlās, izskatījās, ka viņam vairs nav vēlēšanās snaust. Priecājās, smaidīja, ūjināja (kā man patīk klausīties tanīs viņa izdotajās skaņās!), nekādi nebija noliekams gulēt. Tiklīdz sāka snaust, tā pats uztrūkās un turpināja iepriekš iesākto smaidīšanu. Izmēģinājos gan paņemt rokās, pašūpot, gan turēju mutītē knupīti viņam, nekas īsti nelīdzēja. Nolēmu paņemt blakus sev. Un tas palīdzēja. Pie manis gultā nav nekādu interesantu lietiņu, ko varētu aplūkot. 15 minūtes, un mazais jau čučēja.

Nogulējām abi līdz deviņiem. Mazais mani pamodināja ar savu smiešanos. Pa miegam bija sagrozījies par 45 grādiem, atradās nevis man blakus, bet perpendikulāri man. Grozīšanās viņam jau ļoti labi padodas.

Lai arī mazais jau pabarots, un abi esam augšā, es neesmu īsti pamodusies. Nolēmu iedzert cigoriņu dzērienu "Kurzeme". Kafiju nedzeru, tad nu ceru, ka šis mani mazliet uzmundrinās/pamodinās. Vēlāk atklāju, ka tomēr nelīdzēja, ik pa laikam nāca miegs, bet tas nekas. Artuss ir labākais modinātājs, kāds vien var būt. Ar bērniem taču nekad nav garlaicīgi!

Artuss iemiga pirms desmitiem savā aktivitātes centriņā, uzsedzu sedziņu, čučēja. Miegā viņš izskatās tik burvīgs. Īsts eņģelis. Viņa sejas izteiksmes miegā ir neatkārtojamas, tā vien gribas pačubināt, papaijāt, nobučot, bet nē, jāatturas, citādi pamodināšu..

Kamēr mazais čučēja, apdarīju mājas darbiņus, izmazgāju matus, uzkrāsojos. Iedzēru vēl vienu to cigoriņu dzērienu. Man vēl nāca miegs. Kaķis arī vēderu gaisā gulēja blakus aktivitātes centram. Šim vispār dzīve bez bēdām.

Mana lilija smaržo.

Mazais nogulēja vien kādas 40 minūtes, bet izskatījās labi izgulējies. Pulkstens tuvojās vienpadsmitiem. Līdz pusdienlaikam (vieniem) abi ar mazo spēlējāmies. Ja arī uznāca kāds Niķis, tikām viegli ar to galā, ņēmu rokās, spēlējos ar viņa kājiņām, dudināju, runājos ar viņu, viņš atbildēja ar smaidu, un dusmiņas bija pārgājušas.

{pic:1}

Mazliet pēc vieniem pabaroju, saģērbu un bijām gatavi "iziet ielās".

Ārā bija tik fantastisks laiks! Bija sasnidzis sniedziņš, un ik pa brīdim turpināja snigt. Ielas, beidzot, lielākā daļa bija nokaisītas, tā kā varējām pārvietoties droši. Gājām gar skolu, tik nepierasti, ka darba dienā skolas rajonā tāaaads klusums. Sāku domāt - pareizi, ir taču skolēnu brīvlaiks. Atceros, man arī tāds kādreiz bija. Brīvlaiku vienmēr pavadīju uz kalna šļūcot vai uz ledus slidojot no rīta līdz vakaram. Pilsētas centrā gan pēc tirdziņa joprojām bija nenovākts bardaks.. Čipsu pakas mētājās ap egli, konfekšu papīriņi... Un uz vienas loga rūts pat bija pielīmēta piparkūka... Cilvēku bezatbildībai un nekaunībai nav gala. Bet ko nu par to. Izstaigājām visas lielākās ielas (pa mazajām jau nevar izmainīties ar pretimnācēju). Vējiņš ik pa brīdim uzpūta, es pat jutu, ka man vaigi paliek arvien sarkanāki. Kļuva aukstāks. Tā kā pilsētā, pat pie lielveikala, bija cilvēku maz, nospriedu, ka pēc svētkiem visi sildās istabās un izies tikai Vecgada vakarā, palūkot uguņošanu.

Pusotru stundu izstaigājāmies. Artuss pēc pastaigas čučēja kombinezonā. Atvēru vaļā, lai nesakarst. Atsēju cepurīti, attaisīju arī jaciņu, kas zem kombinezona. Mājās bija arī vīrs jau no darbiņa. Gada nogalē vismaz, paldies Dievam, darbiņa ir mazāk. Es dzēru tēju,sildījos.

Artuss kombinezonā nočučēja līdz četriem pēcpusdienā. Pamodās ar lielu raudienu. Blakus iesnaudies bija arī tētis, skaidrs, ka arī viņš, līdz ar raudienu, bija augšā kā nagla. Nomierināju mazo, mierinot pārģērbu, samīļoju un gāju pabarot. Šodien esmu novērojusi, ka tad, kad baroju mazo ar vienu krūti, pa otru momentāli sāk tecēt pieniņš.

Līdz pulksten sešiem ar mazo spēlējāmies pa kārtai, te es, te vīrs, kamēr gatavoju vakariņas. Te vīrs mazgāja traukus, un es ar mazo. Tā mainījāmies. Tāda maiņa mums pat nav jāsarunā īsti. Parasti ir tā, ka vīram saku - "Man būs jātaisa ēst kaut kad", uz ko viņš uzreiz "Es paskatīšos mazo".  Man patīk, ka abi ar lielu prieku pavadām laiku ar mazo. Man patīk, ka nav tā, ka tikai es  - kā jau mamma, ar mazo esmu visu laiku. Patīk, ka vīrs iesaistās. Patīk, ka viņam tas viss liekas pašsaprotami. Spēlējāmies ar kājiņām, runājāmies ar viņu. Viņam dikti patīk visādas rotaļas ar kājām, ar rokām tā vēl ne. Ar tām viņš vēl iepazīst pasauli pats, bez mūsu palīdzības. Grib pačamdīt visu, ieķerties kaut kur, nu tā aptuveni. Pats mazais šīs divas stundas (no četriem līdz sešiem) bija ļoti labā noskaņojumā, smaidīgs. Arvien vairāk ar rokām pa muti vēlas dzīvoties, tad nu mēs ar vīru izdomājam visādas spēlītes, lai viņam nebūtu garlaicīgi, un rociņas būtu aizņemtas ar ko citu. Tā darām pēc ēšanas, jo citādāk viņš, kā mēs smejamies "izvanda ēdienu un pasauc viņu laukā".

Pusseptiņos pabaroju mazo atkal, un viņš iemiga. Šķita, ka patiešām ciešā miedziņā. Nejuta pat, ka ieliku viņu gultiņā.. Bet, tiklīdz vannas istabā atgriezu dušas krānu, lai mazgātos, dzirdēju, ka jau abi ar vīru dudina. Mazais atkal "ļoti ātri izgulējās".

Nodušojos. Atnāku uz istabu, skatos, smaidīgi abi divi veči. Vīrs lepni stāsta, ka mazais esot ieraudājies, viņš viņu apmīļojis, sagaidījuši atraudziņu un nomainījuši autiņbiksītes :). Nu malači mani veči :)

Īsts vannas vakariņš. Vispirms es. Tad vīrs. Un tad mazais raušuks. Es nevaru, man tā patīk tas viņa prieks, kad viņš ir ticis vanniņā! Tik dzīvespriecīgs, smaidīgs, tā kuļas pa ūdeni! Rociņas, kājiņas iet pa gaisiem vien! Pats smejas. Un, kad it kā jau novannots, pat negribas vēl laukā no ūdens celt, šķiet, ka viņš labprāt vēl paplunčātos! Lieki piebilst, ka arī šoreiz viss galds nošļakstīts, ūdens ticis arī paklājam un man un vīram :). Es tiešām nevarēju iedomāties, ka bērniem var tāaa patikt vannošanās! Es tikai no sirds ceru, ka vannošanās viņam patiks arī lielākam esot. No savas bērnības atceros, ka ap sešu gadu vecumu oma mani vannoja, - berza tā, ka likās, ka āda noies, un tik karstā ūdenī, ka mani tur tikai ar asarām varēja dabūt iekšā, .. Ceru, ka Artusam vienmēr būs tikai tās labākās atmiņas par vanniņu.

{pic:2}

Mazais raušuks paēdis, omulīgi paspēlējies, sāka snaust. Mūsu diena nu būs galā.

Tagad tikai priekšā lielā gulēšana. "Aijā, žūžū, lāča bērni.."

Inga Hartika