Artuss niķojas un gaida ciemos onkuli!

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

8.janvāris

Rīts sākās agri. Pusdeviņos. Pamodos pirmā. Naktī mazais zaķis var teikt, necēlās, jo, kad cēlās, bija pusseši no rīta. Pamodos un skatījos uz viņu, kā viņš miegā iesmaidās, iekunkstas.. Tik mīlīgs! Artuss pamodās un mazliet sabijās no mana :”Labrīt, dēliņ!”, bet, kad uzsmaidīju, teicu, ka nav jau ko baidīties, atsmaidīja man pretī.

Pabaroju, un, kā vienmēr abi pārvācāmies uz viesistabu. Šis rīts man darbīgs, bet Artuss tāds niķīgs, nemierīgs, viens ne pa kam negrib dzīvoties. Tāds raudulīgs, nezinu, kas uznācis. Dzirdēju, ka puncis burbuļo, varbūt tur ir tā vaina. Visus mājas darbus darījām kopā, vai drīzāk – darīju es, bet mazais tika staipīts līdzi. Darīju visu ko, lai tik viņš smaidītu un nedusmotos. Mazgāju traukus un ik pa brīdim pačubināju viņa vaidziņu, visas darbības, protams, komentējot.

Māmiņu Kluba mājas lapu varēju atvērt vien no paša rīta, bet man jau vakar bija problēmas ar tās atvēršanu, nezinu, kādēļ. Citas mājas lapas atveras zibenīgi, bet MK – ne pa kam. Uz pusdienlaiku vispār vairs never  vaļā. :(

Artusiņš niķojās, niķojās, kamēr nolēmu ietīt sedziņā un iedot knupīti. Iemiga kā mīļais. Ilgi jau droši vien nečučēs, bet nu vismaz kādu brītiņu atpūtīsies no saviem niķiem. Mikijs (kaķis) arī atradis jauku vietiņu, kur nosnausties – zem aktivitātes centriņa :D.

Protams, mazais nočučēja vien padsmit minūtes, bet nekas, pamodās atpūties un smaidīgs. Pabaroju un varējām gatavoties uz ārā iešanu.

Ārā dievīgs laiciņš! Saulīte spīd, silti, sasnigusi minimāla sniega kārtiņa virsū esošajai, nu varbūt centimetrs, vietām ar vēju sanests vairāk. Bet tiešām patīkama pastaiga bija. Šodien pat tāda sajūta, ka pastaigājoties kolosāli atpūtos.

Pēc pastaigas jauniem spēkiem varēju ķerties pie mājas darbiņu apdarīšanas. Izvārīju arī jau zupu vakariņām. Vēlāk atliks vien pasildīt. Nu man taču bija jāizmanto brīdis, kamēr mazais mierīgi čuč! Vakarā jau negulēs, tas ir skaidrs kā diena.

Visu apdarījusi, paspēju veltīt laiku arī sev, palasu, paskatos šo to internetā, un pulkstenis rāda jau turpat četri.

Pirms pieciem ieradās mājās jau mīļais vīrs. Forši, ka mājās tik ātri! Paspēlējās ar mazo raušuku, uzēdām vakariņas un varējām gaidīt savu viesi. Māja, kā vienmēr, kārtībā, tad nu varēju mierīgi ložņāt pa internetu, kamēr Oskars ar viņu spēlējās aktivitātes centrā. Pēc tam, kā parasti, lomas mainītas.

{pic:1}

Beidzot Artusa onkulis bija klāt! Atveda Artusam foršu, muzikālo dāvaniņu, un Artuss tēta rokās viņam pat uzsmaidīja! Onkulis tik priecīgs uzreiz bija! Teica, ka ļoti liels un aktīvs puisis esot mūsu čalis. Visu laiku mazo pēta un apbrīno. Prieks, ka ne mūs vienīgo viņš patīkami pārsteidz! :)

Vakars klāt, un mazais arī sāk niķoties atkal… Šodien viņam vispār visa diena pārsvarā vienos niķos, un rokas ļoti pa mutīti dzīvojas, kā arī mēlīti dikti stumda gar apakšējo smaganu.. Baiļojos, ka tik nesāk zobi tik ātri nākt, bet nē, smaganiņa sapampusi nav, un apsārtusi arī nē. Bet, kas zina. Vīram pašam četros mēnešos iznākuši pirmie zobi. Mana mamma teica, ka man piecos, manai mammai vispār pirmais zobs, oma stāstīja, esot iznācis nepilnos 2 (!!!) mēnešos! Varbūt vienkārši tie niķi un dzīvošanās ap apakšējo smaganu ir sakritība.

Viss vakars paiet ap runāšanos, spēlēšanos ar mazo. Tā kā mums ir ciemiņš, pie datora sēžu retāk, interesantāk taču parunāties dzīvajā.

Dažas minūtes pirms desmitiem pabaroju mazo, un Oskars nolika viņu gulēt. Man tas viņam pat nebiju jālūdz, paņēma mazo klēpī, samīļoja, aiznesa uz guļamistabu, pažūžoja ar viņu, iedeva knupi un mazais ziediņš nolūza.