Līdz 10 mēnešiem sosīte dēlam nebija nekas īpašs,dažreiz vajadzēja,dažreiz ne.
Vēlāk jau ejot gulēt sosīti vienmēr ņēma,bez tās bija grūti iemigt.Bet es arī neuzskatīju,ka tas ir kaut kas slikts,tieši otrādi sosīte palīdz nomierināties un iemigt.
Pēc pusotra gada dēls ļoti pieķērās sosītei,jo bija jau paaudzies un saprata,ka tā ir laba manta.Nolēmu,ka pa dienu sosīti liksim nost un ņemsim pirms miedziņa.Kādu laiku tā arī darījām.Pēc tam dēls,kad sāka raudāt, pats jau prasīja sosīti,jo zināja,ka tā palīdz nomierināties.Un tad bija viss,sosīte pie Maikliņa mutītē dzīvojas visu dienu un nekā nepiemānīsi,ne pret ko nemainīja,pat pret konfektēm ne.
Ejot laukā, sosīti nolika un teica,ka tā gaidīs Maikliņu mājās.Ienākot pa durvīm, pirmais, ko skrēja darīt,paņemt sosīti.Sapratu,ka būs grūti atradināt.
Nu jau dēlam bija 2,6 gadiņi,šajā laika posmā mums jau bijušas kādas 10 sosītes,kādu pazaudēja laukā,kādu sagrauza un kāda palika par mazu.Biju salasījusies,kā un kad citas mammas radināja nost no sosītes un nolēmu pamēģināt.
Tolaik dēlam bija viena zila sosīte un divas baltas,tas bija 1 izmēra,stāvēja no dzimšanas brīža.Zila sosīte kaut kur mājās pazuda un nekā nevarējām atrast.Todien ciemos bija atnākusi Maikliņa tante un viņš teica,ka noteikti tante sosīti aiznesa.
Nu labi,ja jau pats tā domā,es piekritu.Bija pienācis vakars un jāiet gulēt,dēls nu nekā nevarēja bez sosītes aizmigt,iedevu pirmā izmēra.Kaut tā bija ļoti maziņa un krita ārā no mutes,dēls cīnījās un tā arī aizmiga.Dēlam ļoti,ļoti patīk kaķīši un nolēmu piedāvāt,ka balto sosīti vajag aiznest kaķītim.Kaķītis ir maziņš,bet Maikliņš jau liels.Dēls nedomājot piekrita un devāmies laukā pie mincīšiem.Piegājām klāt,dēls aizmeta sosīti mincītim un teica "atā"!Patiesībā biju izbrīnīta,ka viņš tiešām to atdeva.
Aizgājām mājās un dēls lepni stāstīja,ka mazam mincītim atdeva sosīti.Bija laiks gulēt pusdienu,dēls ielīda gultā un sāk prasīt sosīti.Es viņam skaidroju,tu taču mincītim atdevi,jā, piekrita un nomierinājās.Stundu liku gulēt,dēls vārtījas pa gultu,es viņam dziedāju dziesmiņas un actiņas lēnām aizveras.
Pienāca vakars,atkal jāiet gulēt,bez problēmām pastāstīja par mincīti un sosīti un aizmiga.Tā arī vienas dienas laikā atradinājās no sosītes.Pati brīnos, cik vienkārši tas bija.Neticami,bet vienas dienas laikā dēls samierinājās,ka sosītes vairs nav.
Domāju,ka labākais vecums,lai atradinātu no sosītes ir no 2-3 gadiem. Ja bērns tai ir pieķēries,tad ātrāk atņemšana var nākt tikai par sliktu.Var mēģināt pirkstiņu zīst vai var būt nervozs.