Psiholoģe Diāna Zande par Ventspils gadījumu: sabiedrībai jākļūst iejūtīgākai!

Vakar visu Latviju pāršalca šokējoša ziņa par jauno sievieti,kura ar bērniem ielekusi Ventā. Sieviete izdzīvojusi un nogādāta slimnīcā, bet bērniņi miruši. Sabiedrības viedoklis šajā jautājumā ir diezgan viennozīmīgs- “Tā ir sievietes izlaidība un sievietes vaina”, “Varēja bērnus līdzi neņemt”, “Ieteiktu taisīt pašnāvību vēlreiz”. Nesaudzējoši komentāri, traģiski ieteikumi.

Tomēr netiek runāts par to,kas sievieti pamudināja spert šādu soli. Jā, tiek minēts, ka sieviete bija apmeklējusi psihologu, lietoja antidepresantus,bet tā ir tikai aizberga redzamā daļa.

Māmiņu kluba pasniedzēja, psiholoģe Diāna Zande pašreiz raksta doktora disertāciju par pēcdzemdību depresiju jaunajām māmiņām un tēviem, tāpēc aicinājām uz nelielu sarunu par to,kādi ir depresijas celoņi un kā iespējams palīdzēt sievietēm ar depresiju.

“Domājot par Ventspilī notikušo gadījumu, atmiņā nāk gadījums 2001. gada 20.jūnijā ASV, kad Adriana Jeitsa  nogalināja savus bērnus,jo uzskatīja sevi par sliktu māti un ticēja, ka bērni šādā gadījumā nonāks ellē. Tieši tāpēc sieviete spēra šādu soli,” aizdomājusies atklāj psiholoģe Diāna Zande. “Un ticiet vai nē,bet sieviete tika attaisnota tiesas priekšā, jo tika atzīts, ka viņa ir psihiski nepieskaitāma un šo soli lika spert slimība. Viņai tika nozīmēta ārstēšana. Šokējoši vai nē, bet vēlāk apjautājot kaimiņus, atklājās, ka sievietei jau bijušas šādas domas, vienkārši sabiedrība negribēja redzēt un pievērst uzmanību tam, kas notiek. Tas ir mīts, ka cilvēki runā par pašnāvību un to nedara.”

Un tādu gadījumu ir ne mazums. Lai kāda būtu cilvēku motivācija šādai rīcībai principā tas ir akmens, mūsu, sabiedrības dārziņā, jo šiem cilvēkiem,kas sirgst ar depresiju,trūkst atbalsta. Arī šī sieviete, kura ielēca Ventā, bija runājusi par to,cik bezcerīga viņai šķiet situācija.

“Lasot par šo gadījumu, šķiet- jā, formāli tiek sniegta palīdzība un atbalsts, bet neviens psihologs nevar pateikt, ka klientam pie viņa ir jāiet- tas ir katra klienta lēmums,” uzsver psiholoģe Diāna Zande. “Jo šādās situācijās it kā viss ir izdarīts, bet izkontolēt cilvēku līdz galam nav iespējams un tā kā ikviens cilvēks ir cilvēcīga būtne, nav saprotams, kas tas bijis par impulsu šādam solim. Jo pašnāvība ir impulss, īssavienojums, kas rezultējās neadekvātā rīcībā.”

Sieviete, kura izdzīvoja- laime vai sods?

Ventspils gadījums parādīja, cik cilvēks var būt vājš, cik dziļā depresīja būdams cilvēks, nespēj sevi kontrolēt. Tagad, kad divu bērniņu vairs nav, traģiskākais, ka šo situāciju nav iespējams pavērst citādi un atgūt bērnus.

Tam piekrīt arī psiholoģe Diāna Zande, savā doktora disertācijā pētot mazo bērnu mammas un pēcdzemdību depresiju: “Depresijas izpausmes ir atkarīgas no šīs saslimšansa dziļuma. Cilvēks var piedzīvot brīdi, kad vienkārši nesaprot, ko dara; iespējams, kāda sieviete sajūk arī prātā un pazūd kontakts ar realitāti. Un tieši šādos brīžos, kad kontakts ir pazudis, var palīdzēt tikai tūlītēja ārkārtas iejaukšanās, bet ne uzmundrinājums. Citam aiziešana no dzīves var šķist kā vienīgais risinājums”.

Internetā lasāmie komentāri ir nežēlīgi- tie nosoda sievieti caurcaurēm, tomēr psihologi aicina mēģināt nenosodīt sievieti, jo patiesībā tā ir ir māte krīzes situācijā un depresija ir slimība, kas likusi spert šo soli kā galējo risinājumu.

Atbalsts, palīdzība- vārdi,ko šādās situācijās piesaucam daudzkārt, tomēr ne vienmēr tas sasniedz adresātu. Pat tad, ja formāli ir sniegta visa iespējamā palīdzība, izrakstīti medikamenti un aprūpe, depresijas slimnieks to var neuztvert kā palīdzību un atbalstu, jo ir cilvēki, kuriem ārkārtīgi grūti ir pieņemt palīdzību kā tādu. Iespējams, ka kādreiz ir meklēta palīdzība un cilvēks ir ticis noraidīts.

Mūsu sabiedrībā kā tādā ir noraidoša attieksme pret psihologiem un psihiatriem un arī meklēt palīdzību arī pie mums īsti nav modē, jo sabiedrībā valda uzskats, ka katrs jau pats var tikt galā ar savām problēmām.

Sāksim paši ar sevi!

“Gribas jautāt- vai cilvēki, kuri nonāk  slimnīcā ar psihosomatiskām saslimšanām, kur novedis stress, pārslodze darbā- tiek uzskatīit par vainīgiem?” retoriski jautā psiholoģe.

Visticamāk – nē. Šādās kategorijās mēs neskatāmies, kādu kaitējumu ikdienā mēdzam nodarīt sev ar neveselīgo dzīvesveidu, postot veselību un rezultātā, nonākot slimnīcā, jutamies kā cietēji, nevis kā atbildīgie par pārstrādāšanās vai ilgstoši nerisināto problem sekām. Un tas ir tikai tik ilgi, kamēr neesam nogalinājuši sevi vai kādu citu. Diemžēl.

Lai kāds būtu šī konkrētā gadījumā iznākums- pozitīvāks vai negatīvāks  sievietei, ja runājam par iespējamo Krimināllietu, svarīgi turpināt sniegt atbalstu, lai sieviete spētu sekmīgi dzīvot tālāk. Un tā ir ar katru depresijas gadījumu.  Vienkāršāk ir nosodīt. Vienkāršak ir meklēt vainīgos. Vienkāršāk ir nelikties ne zinis un būt vienaldzīgam.

Psiholoģe Diāna Zande aicina šādos gadījumos padomāt globālāk: “Kad notiek kāds traģisks gadījums, mēs šūmējamies,satraucamies, meklējot vainīgos, bet šādi notiku varētu palīdzēt saprast un likt aizdomāties- kā es pats rūpējos par savu labklājību, kā es pats palīdzību savai kaimiņienei, savam draugam. Svarīgi, lai cilvēks saņemtu atbalstu ne tikai brīvpusdienu vai formāli nozīmētu psihologu veidā, bet cilvēks tiktu uzklausīts.”

Uzklausīšana, tiešais kontakts ar cilvēku ir tas, kas mūdienu straujajā ikdienas ritumā pietrūkst, pieņemot, ka emocionālās grūtības ir tikpat nozīmīgas kā materiālās vai fiziskās grūtības.

Pašnāvība- vai izeja no depresijas?

Kā atzīst eksperti, pašnāvība un domas par to ir bieži izplatīts simptoms pie depresijas slimības. Cilvēks nespējs saredzēt jēgu un risinājumus un, cilvēkaprāt, risinājums ir pašnāvība.

Kā pamanīt, ka sievietei ir potenciāli augsts depresijas risks?

Depresijai ir daudz un dažādas izpausemes, tāpat kā cēloņi, kas  var to veicināt. Turklāt kā atzīst psiholoģe Diāna Zande, pasaulē apmēram 15%  sieviešu saskaras ar pēcdzemdību depresiju vieglākā vai smagākā stadijā, turklāt dažreiz pēcdzemdību depresija var saglabāties arī ilglaicīgā stāvoklī. Šobrīd vēl nav skaidri dati par situāciju Latvijā, bet topošās D.Zandes disertācijas pirmie rezultāti rāda, ka depresijas simtomus pēc dzemdībām norāda gandrīz 20% aptaujā piedalījušos jauno māmiņu un tikai nedaudz zem 10% jauno tēvu.

Depresijas cēloņi var būt:

-       Bioloģiski jeb iedzimti. iedzimst tendence jeb bioloģiskā ievainojamība saslimt ar depresiju. Iedzimtībai ir būtiska loma depresijas attīstībā, ja dzīvē izveidojas nelabvēlīgi apstākļi, krīzes situācija.

-       Sociālie apstākļi. Risinot problēmas tikai par izdzīvošanu, ir nemitīgs stress, vājas partner attiecības, sarežģīta materiālā situācija, bezdarbs.

-       Vājš sociālais atbalsts.  Šis ir izteikts cēlonis pēcdzemdību depresijai un depresijai kā tādai. Viena lieta, ka atbalsts ticis sniegts, bet būtiski ir, vai cilvēks sniegto atbalstu izjūt kā saņemtu. Bieži ir tā, ka apkārtējie saka – mēs taču palīdzējām! Jā, bet vai iedziļinājāmies, kādu atbalstu cilvēkam vajag, kā viņš uztver mūsu labi gribēto palīdzību?

-        Psihiatriskas saslimšanas ģimenē. Ja vecākiem vai radiem ir bijušas psihiskas saslimšanas, tas sekmē depresijas attīstību.

-       Iepriekšējas depresijas epizodes. – kaut kad agrāk cilvēkam jau ir bijusi depresijas epizode

-       Satraucoši dzīves notikumi, krasas izmaiņas, piemēram, laulības šķiršana, tuvinieku nave, darba zaudējums.

-       Miega trūkums.

-       Bērns ar sarežģītu temperament var ietekmēt, ka mammai grūti ilgstoši tikt galā, kad bērns bieži dusmojas, ilgi raud, ir grūti nomierināms.

Ši ir tikai daži no iespējamiem cēloņiem un riskiem- tie var kombinēties savā starpā, tie var būt atsevišķi ietekmējoši faktori.

Kādas ir depresijas pazīmes?

Depresijai tāpat kā citām slimībām ir savas pazīmes jeb simptomi, pēc kurām iespējams diagnosticēt šo slimību.

Pamata pazīmes depresijai iekļauj cilvēka nomāktību,, prieka zudumu, enerģijas zudumu un spēku izsīkumu emocionāli un fiziski.

“Man šodien ir depresija!” mēdz izsaukties kāda sieviete, kurai konkrētā dienā ir slikts vai nomākts garastāvoklis. Psiholoģe Diāna Zande uzsver: “Depresija nav viens dienas slimība- šodien ir, rīt vairs nav. Diagnosticējot depresiju, tā ir ilgstoši- vairākiem simptomiem jābūt vismaz 2 nedēļas pēc kārtas.. Iespējams, tieši ar šādiem modes izsaucieniem, piesaucot depresiju teju katrā grūtā brīdī, netiek pievērsta ievērības cienīga uzmanība patiesiem depresijas gadījumiem, attopoties nereti daudz par vēlu.”

Pie diagnostikas kritērijiem minami arī citi:

-       Garastāvokļa maiņas

-       Aizkaitinātība

-       Dusmas

-       Bezpalīdzības sajūta

-       Bezcerības sajūta

-       Nepatika pret sevi

-       Tukšuma sajūta

-       Raudulība vai nespēja raudāt

-       Vainas sajūta

-       Kauna sajūta

-       Augsta trauksmes sajūta un bailes

-       Vēlēšanās bēgt

-       Nespēja skaidri domāt, pieņemt lēmumus

-       Pavājinātas koncetrēšanās spējas

-       Mainās garšas sajūtas un citas maņas

-       Mēģinājumi slēpt depresiju

-       Izvairīšanās no sociāliem kontaktiem

-       Nevērība pret sevi, nespēja sevi aprūpēt

-       Nespēja tikt galā ar ikdienas pienākumiem

-       Seksualiātes zudums

-       Apetītes trūkums vai  palielināta apetīte

-       Bailes par nāvi

-       Pašnāvības domas

Pie depresijas triādes varētu pieskaitīt negatīvas domas par sevi, par pasauli un par nākotni,kas savukārt ietekmē arī visas parejās dzīves jomas. “Nav svarīgi, vai sievietei/ vīrietim ir pāris simptomu vai simptomu kombinācija, ja cilvēka dzīvē mazinās kvalitāte, paliek grūtāka ikdiena, tad, iespējams, ka stāsts ir par depresijas simptomiem un ir jāmeklē atbalsts un palīdzība.”

Kādam var šķist, ka tas ir dzīves sīkums. Iespējams. Bet tomēr retos gadījumos. Runājot līdzībās par sirds slimībām- ja agrīni tiek meklēta palīdzība, visticamāk, ka slimība neatkārtosies, savukārt, ja simptomi netiks ņemti vērā, tie pieaugs.

Depresija nav izlaidība un ar to reti kurš var tikt galā pats saviem spēkiem. Psiholoģe Diāna Zande uzsver : “Atbalsta un palīdzības meklēšana ir sava speak atzīšana- ja ir grūti, jāmeklē atbalsts. Svarīgi ieklausīties sevī ne tikai tad, kad sāp kāja vai vēders, bet arī tad, kad ir grūti un smeldz sirds un cilvēkā ir nesaprotamu emociju gūzma.”

“Bet vecāki taču ir atbildīgi par bērniem!”

Pašreiz sievietei, kura ielecaVentā ar abiem bērniem un negadījuma dēļ bērni gāja bojā, ir piemērots apcietinājums. Jo tā paredz likums. Bet tad jājautā- kur paliek cilvēcība?
Psiholoģe Diāna Zande un Māmiņu Klubs uzskata, ka svarīgi pievērst uzmanību tam, ka vecāki ir ne tikai bērnu aprūpētāji, bet arī cilvēki ar savām emocijām, problēmām un ikdienas likstām, kas mijoties ar depresiju, var rezultēties līdzīgos gadījumos kā nupat Ventspilī notikušais.

Pašnāvība pie smagiem depresijas gadījumiem var tikt uzskatīta par problēmas risinājumu, kad šķiet- bērniem nebūs jācieš.

Protams, mums pašreiz nav tiesību spriest par konkrēto gadījumu Ventspilī, jo par to vēl spriedīs ekspertīze, bet afekta stāvoklī prāts nav kontrolējams un nav iespējams rīkoties atbilstoši situācijai.

Ziņu aģentūra LETA raksta: “Policijā ir sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 118. panta 2. daļas par slepkavību, ja noslepkavotas divas vai vairākas personas. Bargākais sods par šādu noziegumu ir mūža ieslodzījums, taču situācija var mainīties atkarībā no psihiatriskās ekspertīzes rezultātiem.

Likums paredz, ka personām, kas izdarījušas noziegumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām, var noteikt šādus medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus - ambulatoriska ārstēšana medicīnas iestādē, ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā, ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi.

Ja persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstama sabiedrībai, tiesa var nodot to tuvinieku vai kopēju gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā. Personām, kuras atzītas par ierobežoti pieskaitāmām, var noteikt ārstēšanu arī tai piemērotās brīvības atņemšanas vietās.

Par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu var lemt tiesa. Piespiedu ārstēšanu un ārstniecības iestādes tipu nosaka tiesa atkarībā no tā, ar kādu psihisku slimību attiecīgā persona ir saslimusi un kāds ir šīs personas nodarījuma raksturs.

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu izbeidz vai to groza tiesa pēc ārstniecības iestādes atzinuma, ja persona izveseļojusies vai saslimšanas raksturs mainījies tiktāl, ka nav nepieciešams šādus līdzekļus piemērot."

Neattaisnojot nevienu pusi šajā gadījumā, Māmiņu Klubs aicina sabiedrību kļūt saprotošāku, kļūt izpalīdzīgāku, kļūt ieinteresētāku līdzcilvēkos un kļūt atbalstošāku, jo tikai laicīgi pamanot cilvēkus, kuri sirgst ar depresiju, mēs varam palīdzēt novērst tik traģiskus gadījumus kā šo! Sāksim domāt jau tagad par to,kādā ģimenē aug mūsu bērni, cik veselīga ir vide mums apkārt!

Kristīne Damškalne, Māmiņu Klubs

www.maminuklubs.lv