Par princesēm un prinčiem

Labdien!

Kopš man ir dēliņš, jau kādu laiku esmu ievērojusi, ka ir mātes un arī tēvi, kas savas atvases sauc par princesēm/prinčiem.

Jā, no vienas puses ir skaidrs, ka katram normālam vecākam viņa mazulis ir unikāls, lielisks, nu vislabākais no vislabākajiem. Un, protams, ka vecāki to neslēpj un lepojas ar saviem mazajiem, viņu sasniegumiem utt. Esmu pat novērojusi un arī sevi pieķērusi pie rīcības, ko varētu nosacīti saukt par „mērīšanos”, jo lūk, mans bērns prot to un to, bet draudzenes nē vai arī otrādi! Manuprāt, arī tā ir dabiska parādība!

Taču no otras puses – saucot savus mazos par princesēm/prinčiem, mēs nereti bērnam neapzināti un pat negribot iedvešam pārliecīgu pašapziņu, kas rezultātā var vērsties pret pašiem vecākiem. Jā, bērns ir unikāls, viņš ir vērtība mums, taču nav pareizi, ka bērns sāk uzskatīt, ka tas piemīt tikai viņam vienam. Jo apkārt ir arī citi bērni, kas arī ir unikāli un vērtības saviem vecākiem.

Esmu redzējusi tādus bērnus, kas par katru cenu izrāda, ka viņš ir šāds princešu/prinču veidīgā/s un ka citi (tai skaitā arī vecāki) nepakļaujas viņa iegribām un neizrāda to pretimnākšanu, kādu bērns tajā brīdī ir sagribējis. Visur taču filmās un grāmatās rāda, ka princesēm un prinčiem visi pakļaujas, izrāda cieņu, izdabā vēlmēm un pēkšņi…še tev! Un tad vecāki dusmojas, jo bērns ir kašķīgs un neklausa, bet paši vien esam vainīgi, ja visu laiku kladzinām – mana princese var šo un to, mans princis ir tāds un tāds! Atcerēsimies, ka bērniem ir ausis, acis un viņi visi ļoti labi jau no mazotnes saprot (visticamāk – intuitīvi), kāda ir vecāku attieksme.

Mīlestība ir brīnišķīga lieta un ir daudz citu veidu – kā bērnam pateikt, ka viņš mums ir vislabākais ir vissvarīgākais!

Kā ir ar jums – vai saucat savus mazos par princesēm un prinčiem?

Gucci123

P.S. Attēls no interneta dzīlēm.