Mans dzemdību stāsts

Mans pirmais dzemdību stāsts ir no 1999. gada, kad dzima mans 1. dēls. Man bija tikai 20 gadi un biju ļoti nobijusies. Viss patiesībā notika ļoti viegli - ap 22iem vakarā man nogāja ūdeņi un stundu pēc pusnakts Zvaigžņu dienā piedzima mans zvaigžņu puika. Atceros kā dzemdību krēslā vecmātei teicu, ka man bail, uz ko viņa man atbildēja :"nu ko, tad nedzemdēsi?" ? Protams, par ārstu vai medmāsu attieksmi nerunāšu, jo tad man tas viss bija vienalga, patiešām, jo vairāk atceros tikai sava ķermeņa sajūtas.

Arī mans otrais bērns dzima viegli un ātri, kā pārsteigums pirms 13 gadiem pasaulē nāca mana meitiņa. Līdzbraucēji stāstīja, ka tajā laikā, kad viņa dzima, pār slimnīcu pārlaidies stārķis. Dzemdību sākumu ļoti ilgi pavadīju mierīgi (patiešām ļoti mierīgi) mājās, jo biju izglītojusies par elpošanu, vingrinājumiem un pozām kontrakciju laikā. Tāpēc aizbraucot uz slimnīcu, divu stundu laikā viņa bija klāt.

Nu trešais mans rausītis gan mani pamocīja. 2018. gadā dzima mans otrais dēls. Savos 39 gados biju izlēmusi, ka izbaudīšu visu, ko sniedz grūtniecības stāvoklis - dekrēts, ēst kas kārojas, pirmsdzemdību kursi, vingrinājumi. Un tieši šajā laikā pirmsdzemdību kursos pie dūlas es iemācījos, ka dzemdības var arī izbaudīt. Tā kā šis man bija 3. bērns, tad šoreiz uz slimnīcu devos ļoti ātri. 12 naktī man mazliet nogāja ūdeņi un es nolēmu, ka nav ko mājās kavēties. Mazais piedzima tikai pēc 12 stundām, kad es jau biju jau stipri nogurusi un dakterei teicu, ka man nav spēka un atkal, kā pirmajā reizē man pajautāja, vai tad es nedzemdēšu ? Bet galvenais šis garais dzemdību laiks man ir palicis atmiņā, kā garš sāpju un meditācijas laiks, sarunas ar bērniņu, stimulēšana, pastaigas un atkal sāpes. Labi, ka biju atkal izvēlējusies dzemdēt viena, ka egoistiski gribēju, lai tas ir tikai mans laiks, jo šoreiz es patiešām izbaudīju šo visu.