Nereti gadās saņemt pamācošus vai nosodošus komentārus/viedokļus, kas liek domāt, ka mūsu situācija ir tik parasta, ka man būtu pret to jāattiecas kā pret sīku skrambu- nobrāzumu, kuram der pats vienkāršākais plāksteris. Uzliec uz brūces un aizmirsti. Ja tas būtu tik vienkārši.
Īpaši aizskar, kad par mūsu bērnu un situāciju, kurā esam, pasmīkņā, vien nosakot – “ko Jūs, paskatiet, cik viņš spējīgs [..] viņam tak nav nepieciešams uzkabināt tik smagu diagnozi [..] esiet pateicīga par to, kas Jums ir [..] ir citi bērni ar daudz trakākām diagnozēm [..] ir vecāki, kuri vienkārši dara, nevis gaužās internetā par to cik viņiem grūti, ka valsts nepalīdz, ka neviens neatbalsta [..] ‘māte varone’, nes sava bērna slimību kā attaisnojuma karogu [..] vecākiem problēmas ar galvu, nevis bērnam [..] autisms ir modes slimība, to jau tagad katram otrajam bērnam var uzspraust [..] ir citi, kuriem vēl gŗutāk [..] saki padies, ka Tev vispār ir bērns, citiem nav dota tāda laime – būt vecākiem”. Trakākais ko nācies dzirdēt – “autisti ir stulbi.”
Šai brīdī Tu sēdi kā uz oglēm – sarkst vaigi, iekšā junda dusmas un aizvainojums, un esi gatavs skaļi brēkt un aiztāvēt kā sevi, tā savu bērnu. Tu iekšēji valdies un centies saprast, kāpēc šis cilvēks Tev ko tādu saka. Vai tiešām viņš neredz? Vai tiešām viņš nesaprot, cik ļoti sāp, dzirdot šādus vārdus?
Ir kamols kaklā, kaut šobrīd esmu viena un klusībā rakstu, joprojām smeldz katrs šāds izteikums par mums, par Albertu.
Es esmu Dievam pateicīga par Albertu. Es mīlu savus bērnus vienlīdz stipri. Es novērtēju, to kas mums ir dots un esmu pateicīga ikvienam, kas mums palīdz. Es zinu, ka ir vecāki, kuri ir izdzīvojuši un joprojām cīnās ar daudz smagākām situācijām, un es apbrīnoju viņu ticību tam, ka rītdiena nesīs ko labu un izturību smagajās dienās. Es nesalīdzinu lietas, kas nav salīdzināmas.
---
Tolerance, līdzcietība, ziņkāre, nespēja pieņemt citādo... kur ir tā robeža, ko nevajadzētu pārkāpt, lai nesāpinātu Autisma bērna vecākus jautājot par diagnozi, jautājot par ikdienu!
Parunāsim?