madeit(KatrinaK) 30. Oct 2014, 07:55

1. Kāda ir tava attieksme pret kaķumāniju sociālajos tīklos? Selfiji utt.
Neteikšu ka esmu kaķumāne taču tie man ļoti patīk, labprāt vēroju kā šie neatkarīgie dzīvnieciņi draiskojās un veic mīļas izdarības vai blēņas.😀
2. Tev vairāk patīk kaķi vai suņi?
Patīk gan tie, gan tie, bet tā kā visu mūžu vairāk ģimenē ir bijuši minkas tad minkas būs favorīti!
3. Pastāsti, cik kaķu tev ir bijis, kā viņus sauca, un kurš no tiem bija pats mīļākais, kāpēc tas tā bija. Pievieno arī sava pašreizējā mīluļa foto!
Kopsummā mūsu ģimenē ir bijuši trīs minči - Mincene ( 12 gadi nodzīvoja), bija riktīgs mājas un bērnu sargs. Tad bija Dora - (īsu dzīvi nodzīvoja, jo bija problēmas ar sirsniņu - ķēra trieka 5 gadi), neraksturīgi kaķiem bija ļoti paklausīga, kā sunīts staigāja visur pakaļ, riktīga medniece. Un tagad mums ir Keta - pašlaik viņai ir 1,8 gadiņi, ļoti neatkarīga, medīga, patīk spēlēties ar visu kas nav piesiets - pašlaik topā ir striķīša nēsāšana un spēlēšanās ar bumbu😛
Grūti tā izlemt kurš minka ir mīļākais, jo visi bija un pēdēja minka ir kārtīgi ģimenes locekļi, bez kuriem nespēju iedomāties savu ikdienu!

viņai dikti patīk gulēt kurtuvē, jo tur ir silts 😀

Kāda ir tava attieksme pret kaķumāniju sociālajos tīklos? Selfiji utt.
esmu dažus kaķselfiju redzējusi, nu ir forši..

Tev vairāk patīk kaķi vai suņi?
Man labāk patīk kaķi, jo cik sevi atceros, lielākoties mums mājās ir bijuši kaķi.

Pastāsti, cik kaķu tev ir bijis, kā viņus sauca, un kurš no tiem bija pats mīļākais, kāpēc tas tā bija. Pievieno arī sava pašreizējā mīluļa foto!

1. kaķis vārdā (tikai nesmejieties : D) Bonzis. Kad man bija kādi četri vai pieci gadi, tad šis kaķītis pie mums dzīvoja, bet paliekot vecam saķēra kādu slimību un devās uz citiem medību laukiem.

2. Vēlāk pie mums ieradās Zuze ar savu meitu Dženiju. Zuze bija mūsu kaķene, bet Dženija dzīvoja pie omes. Pēc pāris gadiem Zuze ar saviem kaķēniem aizgāja un tā arī neatgriezās.

3. Tad pie mums ieradās Emīls, kā jau palaidnīgs puika viņš tika pie šāda vārda. Atceros mana mamma gludināja veļu, un prasija man kā sauksim kaķi, es teicu par Emīlu.

4. Vēlāk no patversmes Zasulaukā, Candera ielā paņēmām kaķīti kuru nosaucām par Lakiju, viņš tiešām bija laimīgs, jo ja viņu neviens nepaņemtu tad viņu iemidzinātu. Kaķu puika bija ļoti bailīgs, bet laimīgs, jo ilgus gadus nodzīvoja pie mums. Diemžēl pagājušajā vasarā Lakītis mūs pameta. ☹.

5. Vēl tagad pie mums dzīvo Sima jeb kā mēs viņu saucam Simona.
Simonu mums atdeva īrnieki, kuriem viņu uzdāvināja pavisam maziņu, bet nu jau viņa ir izaugusi.
Simona ir ar īstu krievu raksturu.

Kad piedzima Marks, Sima aizgāja dzīvot otrā māja pie omes.
Sima vēl tagad dzīvo pie mums.

sandux 29. Oct 2014, 20:05

Kaķu selfiji? Nekāda vaina😀 Katrs dara, ko grib, ja vien tas man netraucē. Pati savu kaķi arī esmu fotografējusi.
Vispār man vairāk patīk kaķi, jo tos var kārtīgi samīļot, viņi nāk murrādami, guļ uz krūtīm vai galvas. Savu pašreizējo kaķenīti Kati nocēlu no miskastes vāka pirms 13 gadiem ar domu, lai man ir, ko mīļot un vēl negribas bērnus, jo vēl biju ļoti jauna. Kad ģimenē ienāca bērns, kaķis aizvirzījās tālākā plānā.
Kopumā manas dzīves laikā man ir bijuši daudzi kaķi. Viens, kuru atveda no laukiem, bija milzīgs un ļoti skaļi murrāja. Vairāki kaķi ir pazuduši vai aizklīduši.

• Kāda ir tava attieksme pret kaķumāniju sociālajos tīklos? Selfiji utt.
Kaķu selfijs – NĒ! Labāk kāda skaista galerija ar savu mīluli, fotogrāfijas – kur piefiksētas kaķa nerātnības, interesantie mirkļi, kaķīša burvīgums mūsu acīs!
• Tev vairāk patīk kaķi vai suņi?
Man patīk abi šie mīļdzīvnieki, taču, suni noteikti turētu privātmājas pagalmā, jo, manuprāt, sunītim nepieciešama platība, jo es visdrīzāk turētu lielu suni – kā labradoru, taču kaķītim par mājvietu der gan dzīvoklis, gan māja!
• Pastāsti, cik kaķu tev ir bijis, kā viņus sauca, un kurš no tiem bija pats mīļākais, kāpēc tas tā bija.
Kopā man bijuši 2 kaķi – Minkāns un Pīka. Minkāns bija pirmais kaķis mūsu ģimenē, tētis viņu mums mājās atveda uz māsas 10 dzimšanas dienu, Minkānam tobrīd bija kādi 3mēneši. Viņš bija piedzimis mūsu lauku mājās tēta kaķenei – Missai. Minkāns bija ideāls kaķis blakusgulēšanai, mēs ar māsu bijām sadalījušas, ka blakus to ņemsim katru otro nakti, pa kārtai. Minkānu mēs vedām ārā ar speciālo kaķu pavadiņu. Āra viņu ļoti vilināja, ja kāds nāca iekšā istabā no āras, bija laikus durvju ailei priekšā jāpieliek kāja, jo viņš bija dikti veikls, protams, mazais bija tāds rezgalis, ka daudzas reizes paspruka garām. Viņš mums ir kārtīgs kaķis, kurš labprāt ēda ar mums kopā no kāda šķīvja, vai nu nosēdās uz brīvā krēsla vai kādam opā, tad ar savu mazo ķepiņu pagrāba no šķīvja putru un smuki to no ķepiņas nolaizīja, ja ielika atsevišķi, tad neēda, vajadzēja tieši ēst no mūsu šķīvja. Mēs ar viņu augām kopā līdz pat augstskolas laikam, tad viņš vairāk laika pavadīja kopā ar mammu, un arī šobrīd viņš, joprojām, dzīvo kopā ar manu mammu skaistājā Latvijas pilsētā Siguldā, un silda mammas klēpi. Minkānam nu jau ir 15.gadi, taču brīžam joprojām šķiet ka tikai 5, īsts večuks, kas cenšas atgūt jaunību.
Pīka ir mana un vīra mīlule. Šo kaķīti atvedām no tālās Ciblas. Par kaķīti jau sen runājām, ka gribas par kādu rūpēties. Mans vīrs ir kā apmāts ar kaķiem, viņš tos dievina, paša mājās arī dzīvo veseli divi smuki runčuki, senjors Tomka (jau kādi 14 gadi) un baltais Muriks (apmēram 8gadi). Tobrīd mēs dzīvokli īrējām, un dzīvokļa saimniece mums kaķi turēt neļāva, tāpēc mēs sākumā viņu slēpām, kad viņa pie mums iegriezās, bet tad kad tas vairs nebija iespējams, teicām, ka draugi uzdāvināja – un ārā jau nemetīsim, un atdot arī nebija kam, jo pašu mājās to jau bija gana. 😃 Pīka bija īsta negantniece, naktīs ķēra un koda mūsu plikajos kāju pirkstos, kas paspruka ārpus segas, ejot pa sekcijas malu meta zemē visu, kas stāvēja tai ceļā – televizora pūlti, telefonus, papīrus un pat tējas krūzes, bet papriekš no tām ar savu ķepiņu padzērās, utt. Mūsu Pīka ļoti baidās no putekļu sūcēja, kā jau to ierauga, tā acis ieplešas un ieņem zemo startu brīdim, kad tas sāks rūkt, un bēg slēpties uz palodzes vai zem gultas, kur tas viņai klāt netiks. Mūsu kaķene ar raksturu, īsta princese, viņai asinīs ir krievu zilā piejaukums. Pīkai pie sirds neiet mazi bērni, viņa no tiem turas atstatus, pat šķiet ka baidās, un ja bērni viņai parāk iet virsū un viņa jūtas apdraudēta, pēc tam viņa izrādā savu nepatiku, izdarot ko sliktu. Kopš jūlija mums mājās ir bērniņš, un kopš tā brīža viņa ir kā paraug kaķis, ne iet kož, ne lien virsū, pagaidām turas pa gabalu, redzēs kā ies, kad mazais sāks rāpot un par viņu izrādīt interesi!
Man abi kaķīši ir dikti mīļi, jo Minkāns ir manas bērnības sapnis, kas piepildījās, bet Pīka ir mūsu mīlule, kuru lolojām kā pašu bērnu, un Pīkai jau laikus arī tika stāstīts, ka drīz viņai būs brālītis, par kuru būs jārūpējas un jāaudzina arī viņai! 😀

p.s. pagāša gada vasarā no "jūras skolas" izglābu 3 jaukus kaķēnus - Ketiju, Supermenu un Tomsonu, viņiem bija vien 2 nedēlās, tāpēc viņus baroju ar pudelīti un speciālo piena maisījumu, vēlāk kad paaugās jau ēda desiņu un paši dzēra pienu, un apmēram mēneša vecumā nonāca jaukās mājās, kur par viņiem rūpējas un mīļo. Uzaudzināju kā pašas bērnus, no kuriem šķīros ar asarām! 😀

Bildēs: 1,2 - Minkāns, 3 - mani 3 lolojumi, 4-7 - Mūsu Pīka 😀

Alexa26 29. Oct 2014, 11:43

• Kāda ir tava attieksme pret kaķumāniju sociālajos tīklos? Selfiji utt.
Ar dalītām jūtām. Ja ieliek smuku bildīti ar savu mīluli, vēl nekas, bet tādus variantus kā selfiji – nē. Ja tā ir vēl kāda cita fotografēta un smuka, tad jā.
• Tev vairāk patīk kaķi vai suņi?
Man patīk gan kaķi, gan suņi. Bet vairāk esmu kaķumīlis, suņus labāk apjūsmoju pa gabalu.
• Pastāsti, cik kaķu tev ir bijis, kā viņus sauca, un kurš no tiem bija pats mīļākais, kāpēc tas tā bija. Pievieno arī sava pašreizējā mīluļa foto!
Man pašai ir bijuši 2 kaķenes.
Pirmo kaķenīti sauca Murcene – skaists strīpains kaķis, iespējams, ka Sibīrijas īsspalvainais meža kaķis. Viņas vārds tapa no vārda Muris. Kad viņu atnesa, mēs īsti nezinājām, kāda dzimuma ir. Atnesa kaķīti kā dāvanu manai mammai. Nosaucu par Muri, bet kad sapratām, ka kaķene, es vārdu pārveidoju uz Murcene. Bet viņa atbilda savam vārdam. Jo viņa bija mana Murcene, kuru varēju murcīt cik vēlos, arī viņa mani bija atzinusi par savu saimnieci un mīluli. Citiem viņa neļāvās tā kā man. Aizbraucot uz laukiem, izdzirdot, ka viņu saucu, spēja pat no meža atskriet mājās “ātrāk par vēju”. Vienmēr mani mīļoja, ja man bija skumji, ierāpās klēpī un glaudās klāt. Ja kādam ģimenē sāpēja vēders, vai cirksnis, vai sprands, uzrāpās sāpošajai vietai un sāpes rimās. Kaķenīte nodzīvoja apmēram 11 gadus, bija jau diezgan veca. Nomira pēdējās dzemdībās, kurās nespēja vairs dzemdēt, jo kaķēni gulēja nepareizi. Tajos laikos vēl telefonu visiem nebija, tāpēc nespēja laikus sniegt palīdzību kaķītei. Man tas bija ļoti liels un smags zaudējums kā bērnam. (Pirmajam kaķītim man nav bildītes par piemiņu. Foto no i – neta, priekšstatam.)
Otro kaķenīti atnesa kā dāvanu man – tā bija siāmas un parastā kaķa krustojums. Kaķenei vārds jau bija dots Melne – Princīte, nav mans izdomājums, bet viņa bija sava vārda cienīga – melna kā ogle un kaprīza kā princese, nejauka rakstura. Vienīgā ko viņa atzina mūsmājā bija mana mamma kā saimniece, pret pārējiem (mani un tēti) viņa izturējās nejauki. Man istabai vienmēr bija jātur durvis ciet, jo viss tika izmētāts, sagrauzts. Visiem kas gāja pa istabu, izņemot mammu, sita pa kājām ar izlaistiem nagiem. Bieži vien tētim nākot mājās, kaķene jau sēdēja uz lielā pakaramā plaukta un no augšas leca tētim uz galvas. Nejaucene ar lielo burtu. Tā nodzīvoja līdzīgu mūžu kā pirmā, apmēram 9 gadus, bet šai kaķenei nekad nebija bijis lemts kļūt par māti, jo bija īsts mājas kaķis, kam nepatika iet ārā. Par šo kaķi īpaši ilgi nepārdzīvoju, kad viņa aizgāja. (Foto – viens no mīļākajiem un pēdējiem, šādā pozā vienīgais foto, kas pagūts uzņemt.)
Šobrīd, par mīluli manās vecāku mājās, varētu nosaukt kaimiņu kaķi - Fifi, kas ir manī iemīlējies, bet nu nabags cieš no kaķu vecuma marazma. Šobrīd kaķim ir 15 gadi, viņš ir vecs puika (sterilizēts). Stāsts kāpēc manī iemīlējies. Kopš mēs pārvācāmies, vasarās logus nevarēja turēt vaļā, jo kā es biju mājās, runāju vai spēlēju klavieres, viņš momentā bija iekšā pa logu. Pa logu neleca iekšā tikai tad, kad manis mājās nebija, tad logus varēja turēt vaļā bez bēdas. Kad sāku studēt Rīgā, iepazinos ar savu vīru, un pirmajā ciemošanās reizē pie maniem vecākiem, kaķis parādīja savu attieksmi pret manu draugu. Uz mani kaķis bija apvainojies, ka mēnesi neleca iekšā pa logu, ja biju mājās. Reiz kļūdas pēc ielēca, ieraudzīja mani un mēģināja tikt ārā. Tas bija tik smieklīgi. Nu jau kaķis ir sadraudzējies ar manu vīru, bet ja ejam kopā, tad man uzmanību neizrāda, tikai manam vīram. Tā kā par sodu man. Šo kaķi esmu pieskatījusi pa vasarām, kad kaimiņi izdomājuši uz ilgāku laiku kaut kur aizbraukt. (Ar šo kaķi foto ir daudz, tas ir mūsmājas lielais mīlulis visiem kaimiņiem.)
Šobrīd dzīvoju laukos pie vīra vecākiem, vienīgie mūsu mājas mīluļi ir bites. Ja man jautā, vai tev mājās ir dzīvnieki? Atbildu ir – bites! Un kā smejas vīratēvs, kam mums suņi un kaķi, ja mūs apkalpo kaimiņmāju mīļdzīvnieki.

Ilvija82 29. Oct 2014, 11:25

Labdien!
Manas attiecības ar kaķiem ir ļoti ciešas! Kopš sevi atceros, mājās ir bijis mazs minka! Uzskatu, ka dzīvnieka esamība mājās iemāca bērniem mīlestību pret dzīvniekiem, iemāca bērnam, kā ir, ja par kādu ir jārūpējas - nav svarīgi vai tas ir kaķis vai suns! Iemāca arī, ka nedrīkst spert, tas jāmīļo, jābaro vai jāved ārā!
Manā dzīvē ir bijuši daudz kaķu, tagad, kad dzīvoju atsevišķi no vecākiem, pašai dzīvnieka mājās nav, jo bija daudz jāstrādā un nebija laika par mazō dzīvnieciņu rūpēties, bet tagad gan, dzīvojot ar mazo mājās, nekas nebūtu pretim, ja mājās ienāktu mazs, mīļš draugs vai draudzene man un mazajam dēliņam! Raineram drīz būs 5 mēneši, bet manu vecāku kaķi viņš jau ir paglaudījis un cītīgi to vēro! Smaida un runājas ar viņu! 😀
Patreiz vecākiem ir kaķene, kuru sauc Alise! Kad nebiju vēl māmiņa, tad viņai veltīju daudz laika - spēlējos ar viņu, kas viņai ļoti patika! Alise ir ļoti gudrs kaķis, visu saprotu un uztver! Arī tagad, šķiet, saprot, ka ģimenē ir pieaugums! Lai gan viņai ļoti patīk kost un skrāpēt, bet mazajam Raineram ļauj sevi glaudīt bez asiem pieskārieniem! Viņa ir arī mazliet greizsirdīga un mazo, to izrāda lepni paejot garām vai kā jau katrs kaķis, izstrādājot kādu neģēlību manas mammas vai tēta čībās vai uz grīdas, kas viņai netiek pārmests, jo tagad taču viņa vairs vairs nav pašā uzmanības centrā! 😀
Jauku dienu vēlot,
Ilvija 😀
P.S. bildīte no personīgā arhīva - Alise!

Man tas skiet divaini.ari pasi selfiji,ja tie ir ntie pec kartas,un katru dienu,skiet ta...parspileti.
man patik gan kaki,gan suni tiktal,cik nav jarupejas.patik aizbraukt ciemos,samilot dzivniecinu,un braukt majas.
foto nav.bija man rizs kakis varda mincis.prata anekdote no dzives:
-kads fors kakitis.ka minci sauc?
-mincis!
Toreiz loti pardzivoju,kad kakis pazuda.vairak kaku nav bijis kops ta laika.

SantaViksne 29. Oct 2014, 09:46

Tā kā maniem vecākiem ir lauku māja, kur esmu arī uzaugusi, tad kaķi un visi citi mājas zvēri mums bijuši apkārt jau kopš pašas bērnības. Arī tagad esmu kaķu, suņu un visu citu pūkaino zvēriņu mīļotāja. Un nav svarīgi - tas ir pagalma kaķis vai kāda piemīlīga kaķa bilde sociālajos tīklos. Tad kad slikts noskaņojums, šad tad uzslēdzu kādu smieklīgu video ar kaķiem, kas liek pasmaidīt un saprast, kas viss nemaz nav tik slikti.
Nevaru teikt, ka kaķi man patīk vairāk kā suņi. Taču pašiem mājās šobrīd ir kaķis, jo tas uzturēšanas ziņā ir "ērtāks" dzīvnieciņš nekā suns. Taču mans vīrs zina, ka kādreiz viņš man dabūs iegādāties arī suni. Ir taču arī mazi suņi, kuri pilnīgi mierīgi var dzīvot pilsētas dzīvoklī!
Pirmais kaķis maniem vecākiem parādījās, kad man laikam bija kādi gadi trīs. Tas bija kaķis vārdā Zuzanna, kura, kā vēlāk izrādījās, tomēr ir runcis Zuzans. Nākamā bija kaķene Pūka - dāvana brālim trešajā dzimšanas dienā. Pēc tam kaķu saimei piepulcējās arī Rubiks. Šis kaķis pieklīda tieši tajā dienā, kad politiķi ar tādu pašu uzvārdu izlaida no cietuma. Par godu tam kaķis arī tika pie tāda vārda. Pēc tam bija vēl Kikis, Hiēna un Megija. Šobrīd vecākiem ir trīs kaķi: Kleopatra jeb Kļopa, Rižiks un Kornēlijs. Bez šiem reizi vai divas gadā parasti ir arī kaķēni, bet viņu ir bijis tik daudz, ka vārdus vairs nespēju atcerēties. Bet viņi visi vienmēr veiksmīgi atrod saimniekus.
Mums mājās dzīvo runcis Rūdis - ļoti neatkarīga personība, kas ļauj viņu mīlēt un paijāt tikai tad, kad viņš pats to vēlās un pilnībā ignorē visus noteikumus, kas tiek izdomāti attiecībā uz viņu 😀

kas_tas_tads 29. Oct 2014, 07:32

Es noteikti esmu kaķu cilvēks - ieraudzīts kaķis nozīmē uzreiz lielāku prieku par dienu. Tāpēc arī priecājos gan par "taustāmiem" kaķīšiem, gan to, ka ar tiem ir pilni sociālie tīkli. Ja slikts garastāvoklis, kā gan to vēl labāk uzlabot, ja ne paskatīties kādus smieklīgu kaķīšu video?
Un kopš mums pašiem ir kaķis, arī maniem draugiem ik pa laikam nāksies skatīties foto ar minci.
Viss sākās tā...
Jau kopš bērnības mājās vienmēr bijuši kaķi. Sākumā mežonīga, pieklīdusi trīskrāsu mince Berta. Tad balta kaķenīte Baltītis un melns runcis Melnītis. Un atkal pieklīdusi raiba kaķenīte Eira (pie vecākiem dzīvo joprojām – resna, pašapzinīga un bezgala mīļa kaķene) un runčuks Sīkumiņš. Katrs no šiem kaķiem ir īpašs ar savu raksturu un spēju iekarot saimnieka sirds dziļākos kaktiņus.

Bet tagad kaķis ir ienācis arī manā jaunajā ģimenē. Kopā ar 2 mēnešus veco meitiņu Daci aug 3 mēnešus veca kaķenīte Pūka.

P.S. Uz dienas balvu nepretendēju - mūsmājās ir "sausais likums", vienkārši gribēju padalīties 😀