Kādreiz dikti maziņš zaķēns biju es
Nedrīkstēju ēst ne burkānus, ne skābenes
Vai tādēļ bēdājos es? Ak nē!!!
Man draugs bij zaķis - burkānkarietē!
Ar burkānzaķi kopā jauki dzīvojām
Gan kopā raudājām, gan iesmējām...
Daudz runājām,
Viens otram laiku kavējām.
Burkānzaķis bija ļoti labs
Izpalīdzēja ar tad, kad man bij bads
Pēkšņi mamma vienu rudens dienu saka tā:
„Zaķēn, esi liels, Tu vari kost jau burkānā”
„Vai tiešām?” pārjautāju es
Un esmu līksmākais uz visas pasaules
Ak jel! Ak jel!
Šis prieks man beidzot ļauts!
Es varu burkānā kost
Un varu burkānā grauzt!
Aiz loga rudens bija, lietus lija
Bet graužot burkānus man tīri jautri bija
Tā nemanot pienāca ziema saltā
Un mamma jau lika kāpostus galdā
Tā grauzu es kāpostu kraukšķīgo
Un gaidīju martu saulaino
Tā ēdot kāpostus kāri
Marts pienāca ļoti ātri
Un tā nu es martā sēdu un mielojos
Burkān –kāpostu atmiņās gremdējos
Un ziniet, taisnība Mārtiņam
Uzvārdā Rītiņam:
MMMM. KAS VAR BŪT LABĀKS PAR ŠO!?
Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes - tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai.
piekrītuUzzini vairāk
saulux10
LaimīgāPriede