Kad mazie paaugas mēs visi koncentrējamies uz to,lai mazais ietu uz podiņa. Bet kad tas ir iemācīts ,visiem lieli prieki un par pārējo procesu kaut kā neaizdomājamies. Arī man tā bija. Kopš divu gadu vecuma Adrians iet uz poda un nekādu problēmu nav bijis.Protams ir gadījumi,kad aizspēlējas un nepaspēj aizskriet,bet kam gan negadās.
Tomēr tagad ejot dārziņā saskārāmies ar ne visai jauku lietu. Atnākot no dārziņa džekam bikses netīras. Es prasu audzinātājai,vai neaizgāja laicīgu uz poda? Nē viss kārtībā ,toaletē bijis. Beigās sarunas gaitā atkājas ,ka viņi paši iet ,nokartojas,bet dibenu neviens viņiem neslauka,jo tā kā pašiem jau vajadzētu mācēt.
Bet man pat prātā neienāca to sākt mācīt. Jo mājās vienmēr tiek skaļi paziņots ,ka viss izdarīts un dupsis gaisā-gaida ,kad mamma vai tētis nāks ar papīru.
Tā nu tagad domāju, kā lai iemāca pašam noslaucīt dibenu? Kad mājās piedāvāju to darīt, šis ne par ko neparakstījās. Un skaidrs jau ir arī tas,ka pirmās reizes īpaši nesanāks un vienalga dupsis paliks netīrs.