Sveiciens visiem, kas jau ir podiņlietotāji un visiem,kuri par tādiem top.
Bet kā tad Nikolai gāja un kā viņa apguva un iepazina podiņu lasām tālāk.
Vispirms jau gribu uzsvert,ka mans,kā māmiņas mērķis bija tāds,ka manai meitiņai uz diviem gadiem obligāti jāiet uz podiņa,nebūs nekādas biksēs čurāšanas u.tt.Tad nu piegāju tam pavisam nopietni,jo daudz skaistāk ir ja meitiņa iet uz podiņa,starp kājām nekas nekarājas un viss ir savās vietās.
kādu laiku atpakaļ mēģināju apgūt podiņu,bet nekā,meitiņa leca nost,histērijā kliedza un nekā,tad nu sapratu ka nav ko mocīt bērnu,viņa vēl nav gatava šīm pārmaiņām,protams pilnībā neatmetu ar roku,bet ja redzēju ka viņa nesēdēs uz podiņa tad arī daudz neuzspiedu,kā saku,katram bērniņam savs laiks.
Bet nebija palicis ilgs laiks,kad meitiņa jau straujiem soļiem tuvojās savai otrajam gadiņam un lielajām svinībām,bet podiņš vēl nepildījās,tad nu ķēros vērsim pie ragiem.
Sāku ar to ka visu pilnu dienu,arī ejot gulēt pustdienlaiku nevilku autiņbiksītes,izņemot nakts miedziņu.Tā viņa saprata,ka nebūs vairs nekādu autiņbiksīšu un ka sajūta nav no tām labākajām,ka paliek slapjas kājas un tas ka aiz sevis jāsaslauka viss šķidrums,ko izčurājusi.Tad,kad manīju kad gar kājām atkal tek,tad teicu lai ātri ātri iet uz podiņa un čurā tur,tad nebūs jātīra grīda,ko pieslapinājusi.Jāsaka ka pirmās reizes gāja traki,ar asarām un bēdām,ka nevar uzspēt uz tā podiņa,jo uzsākot apmācību,sapratu ka viņa vēl nevar aiturēt un nociesties kamēr tiks uz podiņa.
Biju sajūsmā,kad skatījos TV un dzirdu kaut kas čurkst,paskatos uz Nikolas pusi,un jā mazā pati uzsēdusies uz podiņa un taisa čuriņu,nu jau podiņā,iesaucās Mamm un smaidīdama skatās uz manu pusi un ar savām mazajām rociņām aplaudē,es protams pievienojos un uzsvēru ka viņa ir liela malacīte,tā nu katru reizi kad viņai savajadzējās čurāt,pati pačurāja un aplaudēja sakot "malaceita" (malacīte),varētu pat teikt,kad no tās dienas iestājās tāds kā "klikšķis" un bija apguvusi podiņapmācību,varējām teikt autiņbiksītēm LIELO attā.
paejot divām nedēļām,jau manīju ka Nikola ir iemācījusies aizturēt čuru,kamēr tiek uz podiņu,bet vēl vēlāk sāka atšķirt ka ne viss ir tikai "KAKA''-Tā viņa sauca gan lielās,gan mazās darīšanas,mēnesim paejot,nu visi zina,kas ir kaka un kas ir čura :)
Bet pa nakti vēl tomēr uzlikām autiņbiksītes,jo miedziņš ir pārāk salds un no tā pamosties ir grūti.
Tad nu man ir liels prieks paziņot,kad mēnesi pirms savas dzimšanas dienas Nikola iestājās podiņlietotāju klubiņā (1gads un 11 mēneši).
Nu re mans mērķis ir sasniegts un nu varam tuvoties nākamajiem mērķiem,kas sagaida mūs.
Lūk tāds nu ir mūsu stāsts,kā mēs apguvām podiņu,varētu pat teikt ļoti ātri,pat aizejot uz bērnudārzu audzinātājas bija pozitīvi pārsteigtas,ka mazā Nikoliņa ir iemācījusies iet uz podiņa,ātrāk par visiem pārējiem bērniņiem.Vasara bija mūsu laiks un laiks kad meitiņai bija lemts apgūt podiņu :)
Baiba.