Trešais feminisma vilnis

Mēs dzīvojam trešā feminisma viļņa laikā. Palūkojamies apkārt. Vai notiekošais varētu nozīmēt, ka patriarhālais ģimenes modelis ir pilnībā sevi izsmēlis? Ka vīrieši nepilda savu sociālo funkciju? Ka sievietei nav uz ko paļauties? Ka valsts nekad ar labu neievēros sievietes un bērnu intereses? Līdz brīdim, kamēr vara būs tikai vīriešu rokās.

Turpmāko lūdzu uzskatīt nevis par manu viedokli, bet situācijas analīzi, balstoties uz publiskajā telpā pieejamajiem informācijas avotiem.

Pašreiz ar sievietēm notiek transformācija, kuru sauc par „dialektisko lēcienu”. Mūsdienu sociālā vide  pārveido sievieti, uzskatāmi pārliecinot viņu, ka vīrietis nebūt nav būtiska dzīves sastāvdaļa. Šī sociālā vide iznīcina sievietes cieņu pret „stipro dzimumu” un rada sajūtu, ka nepieciešamības pēc klasiskas ģimenes nemaz nav.    

Divi feminisma viļņi pāršalca pasauli, mūs faktiski neskarot. Pirmais bija XIX gadsimtā, kad sievietes ieguva iespējas, kuras mēs izmantojam kā pašas par sevi saprotamas – sociālās, ekonomiskās un politiskās tiesības.

Nākamais feminisma vilnis iesākās divdesmitā gadsimta vidū, uzreiz pēc otrā pasaules kara ar francūzietes Simonas de Bovuāras grāmatu „Otrā dzimte”. Autore pārliecinoši pierādīja, ka sievietes pakļaušanās vīrietim ir ne bioloģiska, bet sociāla parādība un ka šādu uzskatu laiks ir pagājis. Vēlāk tas tika nosaukts par sievietes tiesībām par dzimuma vienlīdzību (Gender equality).

Šodien ir jārunā nevis par feminismu, bet par vairākiem feminismiem. Pētnieki saka, ka pasaulē tās ir trīs grupas. Pirmajā grupā ir sievietes, kuras savās valstīs cīnās par dzimumu vienlīdzību. Tas ir feminisma pirmā viļņa tiešas turpinātājas.

Otrajā grupā ir sievietes, kuras nemaz nevēlas vienlīdzību. Viņu devīze – „Sieviete nav vienlīdzīga ar vīrieti, viņa ir labāka par to”. Viņas uzskata, ka cīņa par dzimumu vienlīdzību novedīs pie tā, ka sievietes kļūs vīrišķīgas un būs  nejūtīgas karjeristes. Bet sievietes pienākums esot sargāt un lutināt sevi, augstu vērtēt savu spēju kļūt par māti, ar lepnumu apzināties sava skaistuma un maiguma spēku. Tas viss sievietei ir jāprot aizstāvēt, bet vīrieši „tiek lūgti nekreņķēties”. Ja vīrieši nepārvērtēšot savu attieksmi pret ģimeni, cilvēcei patiesi nākšoties vairoties ar klonu metodi un tāds dzimtas turpināšanas veids visus beidzot padarīšot vienlīdzīgus. Tās ir radikālā feminisma idejas, kuras popularizē lesbietes un psihoanalītiskā feminisma piekritējas. Vai tāda sieviete var patikt mūsdienu vīrietim? Diezin vai viņš spētu tādai sievietei līdzināties. Iespējams, ka tas būs pa spēkam nākotnes vīrietim.

Trešā grupa uzskata, ka īstenībā ir nevis divi, bet vairāki dzimumi un ka pat viena dzimuma robežās eksistē daudzi varianti. Ka cilvēka hormonālā uzbūve ir dažāda, nemaz jau nerunājot par viņa psiholoģiskām, sociālām, kultūras un citām vajadzībām. Šīs grupas pārstāves uzskata, ka tikai ar ideoloģiskām metodēm cilvēkus izdodas pārliecināt cilvēkus to, ka dzimumi ir divi. Ja šos ideoloģiskos rāmjus noņemtu, tad pasaule sadalītos ne divās, bet vairākās daļās. Šo novirzienu sauc par feminisma postmodernismu.

Kriminologi brīdina, ka nākotnē industrializācijas, urbanizācijas un nebeidzamo krīžu dēļ noziedzība sieviešu vidū tikai pieaugs. Sieviete dzīvo apstākļos, kuros viņa ir spiesta veikt savai būtībai neraksturīgas darbības un pati rūpēties par sevi un bērniem. Viņai nav neviena uz ko paļauties. Nepalīdz ne „labi vīri” ar bieziem naudasmakiem. Ne valdība, kurā šie paši vīri sēž.

Turpmāk vēlētos izteikt savu personīgo viedokli, kurš balstās uz manu kā ģimenes  lietu advokāta pieredzi. Feminisms nav teorija, bet gan prakse, kuras galvenais postulāts -  negaidīt žēlastību. Šodien sieviete nevar sēdēt virtuvē un gaidīt, kad labais princis nāks barot viņu un viņas bērnus.

Sievietei, pirmkārt, ir jāmācas, tam veltot savu jaunību un enerģiju.  Jo kad viņa savus dabas resursus izmantos, var gadīties, ka vīrietis viņu viegli nomainīs pret jaunāku. Tiks vaļā no viņas kopā ar visiem bērniem. Sievietei nav jādzemdē bērni no pirmā garāmgājēja. Viņai nav jācieš vardarbība pret sevi – ne fiziska, ne morāla, ne seksuāla. Maldīgs ir priekšstats, ka skaistums un seksualitāte ir galvenā bagātība. Tās ir ideoloģiskas lamatas, kurās sieviete viegli un neizbēgami iekritīs. Sievietei jātiecas uz aktīvu dalību valsts pārvaldē, jo neviens cits par viņu un viņas bērniem neparūpēsies. Tā nu iznāk, ka sieviete nevar atļauties būt „vājais dzimums” būt šī vārda ierastajā nozīmē.

Sievietes būtība ir mīlēt savus tuviniekus. Rūpēties par tiem, kuri ir blakus. Skumt, kad viņi ir projām. Bet neciešamie apstākļi, kādos sieviete ir iebīdīta sabiedrībā un ģimenē var novest pie pilnīga viņas personības sabrukuma. Lai tam pretotos, vajadzīgi morāli un materiāli resursi. Diemžēl vairumam sieviešu tādu nav.  Tādēļ viņas pazemo. Uz sievietēm izdara morālu un fizisku spiedienu. Izmanto, lai gūtu baudu un bagātību. Ierobežo viņu brīvību un pārvietošanās iespējas. Neļauj attīstīties. Bet pēc tam „bāž degunā” to, ka viņas ir „otrās šķiras cilvēki” un ka viņām ir jādzīvo tā, kā vīrieši uzskata par pareizu.

Par laimi, laiki mainās. Arvien retāk brutāls fizisks spēks var ietekmēt notikumu gaitu. Aizvien svarīgākas kļūst līdzcietība, tolerance un otra cilvēka interešu respektēšana, bet tās visas ir sievietei raksturīgas īpašības.