Tas skaistais Adventes laiks..

Mēs zinām, ka šis ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, bet vai mēs īsti zinām, kas ir Advente un ar ko šis laiks ir īpašs. Ieklausies mācītāja Linarda Rozentāla stāstītajā!

Adventes un gaidīšanas laiks

Advents ir gaidīšanas un mīlestības laiks, vārds „Advents” nāk no latīņu valodas, tulkojumā tas nozīmē – atnākšanu. Senos laikos cilvēki gaidīja valdnieka ierašanos savā ciemā vai pilsētā. Šodien mēs gaidām Dieva atnākšanu, mēs gaidām brīnumu.

„Advents mums arvien ir tā, ka mēs viņā skrienam, mēs cenšamies kaut ko izdarīt, kaut ko paspēt un tad mēs Ziemassvētkos apstājamies, viss ir izdarīts, bet patiesībā Advents ir tāds laiks, kad mēs apstājamies, gatavojamies, lai ar Ziemassvētkiem sāktu iet kādā ceļā un tas ir saistīts ar Dieva ienākšanu šajā pasaulē,” stāsta mācītājs Linards Rozentāls.

Katrai Adventa svētdienai ir sava nozīme, trešā Advente simbolizē prieku par to, ka mēs šajā pasaulē neesam vieni.

Katrs šajā laikā jūtas citādi, taču tas ir arī pārdomu laiks. Kā izklāsta mācītājs: „Adventa laiks ir laiks, kurā es domāju par to, kāds cilvēks es esmu, vai es vispār esmu cilvēks, varbūt manī vairāk ir dzīvnieciskais vai kaut kas cits, kas manī ir tāds, kam vēl ir jāpilnveidojas, kam ir jātop citādākam. Manī pašā nav tie resursi, kā es varu mainīties. Esmu 1000 reizes mēģinājis, bet neko neesmu spējis izdarīt un tad ienāk viens, kurš saka – es tev palīdzēšu, es būšu kopā ar tevi, es tev palīdzēšu tapt par labāku cilvēku.

Pievērsties Dievam?

Klusajā laikā pirms Ziemassvētkiem mēs arvien vairāk domājam par to, kas ir Dievs, kāds viņš ir, par ko un pret ko viņš iestājas. Jo vairāk tu iepazīsti šo cilvēku – Jēzu, jo vairāk tu saproti, ka tas cilvēciskais viņā ir arī tas pats dievišķais. Tu redzi, viņš dusmojas, viņš ir kā cilvēks, viņš neslēpjas, mēs varam mācīties no viņa to cilvēcību, ko tikai viņā var saredzēt.

Laikā, kad mums neklājas viegli, mēs arvien vairāk vēlamies ticēt, mēs gaidām, ka kāds augstāks spēks mums palīdzēs. Arī mācītājs Linards Rozentāls tam piekrīt: „Tad, kad mēs piedzīvojam ciešanas, sāpes, dažādas vētras vai krīzes, tu piepeši saproti, ka tavu dzīvi kaut kā tā var noturēt cauri tam visam ejot, ticība, kas dod spēku pacelties spārnos vai dzīvot savu dzīvi, kāda tev viņa ir dota un dažkārt izturēt to līdz galam, kas tev ir jāiztur.”

Dievs un bērni

Mēs noteikti varam droši apgalvot, ka pienāks brīdis, kad mūsu bērni pajautās – kas ir Dievs. Svarīgākais ir klausīties viņos un gaidīt, kad viņi paši sāks jautāt un tad būt gataviem kaut ko jēdzīgu pateikt.  Ir jāsaklausa, ko tad tas bērns īsti jautā, jo dažkārt, kad bērns jautā, no kurienes es īsti esmu nācis, tu vari stāstīt to visu procesu, bet viņš var teikt „Nu skaisti, bet mans klasesbiedrs nācis no Talsiem, bet no kurienes tad es?”, un tad mēs nesaklausāmies, ko īsti viņš grib jautāt.

Bieži vien bērnos ir kāda lielāka intuīcija par garīgās pasaules klātbūtni, nekā mūsos, tad, kad vecāki ir gatavi atzīt, ka arī viņi kaut kādā ziņā ir nepilnvērtīgi, ka nav kaut kādi supermeni, kas tagad zina par visu, tā ir iespēja sākties patiesai dzīvai sarunai ar viņu un savstarpējai mācīšanās.

Varbūt tāpēc arī Dievs mums ir devis iespēju kļūt par vecākiem un radīt bērnus, lai tieši bērni uzdotu mums mūsu dzīvē ļoti svarīgos jautājumus, tāpēc nekad nevajag samulst, klausieties savos bērnos un meklējiet atbildi kopā.

Noskaties TV sižetu par Adventes laiku ŠEIT!