Sodīt vai nesodīt bērnu? Kā sodīt? Kur ir zelta vidusceļš un kā neizlaist bērnu? Sist vai nesist? Šie ir jautājumi, kurus sev uzdod gandrīz visi vecāki.
Kās tā tāda sodīšana vispār ir? Sodīšana ir veids, kā nostādīt cilvēku noteiktas izvēles priekšā - izdarīt it kā pareizus secinājumus un parādīt bērnam veidus, kā tikt galā ar savu emocionālo dabu.
Ļoti bieži bērnu audzināšanas procesā vecāki rīkojas pēc principa "ja bērnam piekāpšos, sabojāšu viņu" (tātad jāsoda), tādā veidā viņi rūpējas par bērna nākotni. Un tur es domāju ne tikai fizisku sodu, bet arī nemitīgu bērna raustīšanu, smalku kritiku, salīdzināšanu ar citiem bērniem utt.
Bet ir viens "BET": lai sodīšana nesgrautu bērna psihi un personību, svarīgi ir ne tikai zināt sodīšanas principus, bet tam, kas soda ir jāpiemīt zināmai dievbijībai. Tādā ziņā, ka ir jābūt tiesībām sodīt, un mūsdienu cilvēkam, šajā ziņā ir jāiegūst autoritatīva vecāka statuss.
Bet, ja vecāki nedarbojas ar savu bērnu, bet nereti pat neiedomājas par savas parsonības attīstību un regulāru sava psihiskā stāvokļa ekoloģiju, ļoti bieži tie soda bērnus, jo ir dusmu, emociju, naida varā, vai ir vienkārši neapmierināti ar dzīvi un paši ar sevi.
Bērni tiek sodīti nereti tādu vecāku emociju dēļ, kuras nemaz nav saistītas ar pašu bērna rīcību.
Vecāki savas negatīvās emocijas bieži apspiež, jo tiem nav iemaņu un zināšanu par to, kā tās pareizi izrādīt tā, lai tās neietekmētu nekādi bērnu. Bet ir vēl viens svarīgs mehānisms, par kuru vecāki aizmirst, tā emocijas, kuras mēs apspiežam, bērni neizrāda.
Bieži sodi tiek pielietoti, kad neapmierinātība ir krājusies kopā ar nogurumu jau ilgstoši un bērna uzvedība vienkārši kļuvusi par pēdējo pilienu.
Sodīšana būs efektīva un kļūs par "dzīves mācību", tikai tad, kad tā tiks pielietota ar bezkaislību pret sodāmo. Sodīšana ar labu sirdi.
Audzināšanas jautājumu ietvaros nopietns risks vecākiem ir tas, ka tā vietā, lai viņi būtu bērna aizsegs, kas palīdz tam attīstīties, realizēt savus personīgos dzīves mērķus, mēs bieži vien kļūstam par milzīgu, iznīcinošu spēku un bērnam pēc tam var būt pat nepieciešami vairāki gadi psihoterapijas, kas iemācītu viņam ar to sadzīvot.
Kad mēs izvēlamies tādu vai citādu soda metodi, aizdomāsimies par to, vai tā ir loģiski saistīta ar bērna rīcību, vai un kādu mācību mēs bērnam gribam sniegt un galvenais - ar kādu sirdi mēs sodām?
Uzdodiet sev jautājumu, ko Jūs gribat vairāk, - lai bērns Jūs klausa bez ierunām un dara visu, ko Jūs liekat? Vai arī gribat, lai viņa motivācija būtu mīlestība un cieņa pret Jums?
Alika Sorokina,
psiholoģe un Mīlošo vecāku akadēmijas pedagoģe
MĪLOŠO VECĀKU AKADĒMIJA
Māmiņu Klubs sadarbojoties ar psiholoģi Daci Medni turpina darbu Mīlošo vecāku akadēmijā. Mīlošo vecāku akadēmijā 10 lekciju ciklā tiek piedāvāta iespēja ne tikai apzināties savus vecāku – bērnu attiecību modeļus, bet arī kā veidot tādu savstarpējo attiecību vidi ar bērnu, lai viņi augtu saskaņā ar sevi, patstāvīgi un atbildīgi.
Jūs iemācīsieties izdarīt tā, lai bērni jūs cienītu un ieklausītos jūsu vārdos. Kā izvairīties no konfliktsituācijām audzināšanā, jo audzināšana ir tā aizliegšana vai ierobežošana, kas bērnam ļoti patīk.
Uzmanību! Pirmajā nodarbībā varat neiegādāties abonementu, bet veikt apmaksu par 1 nodarbību (6 lati), ja vēlaties paklausīties, paskatīties un izlemt, vai tas ir domāts jums un vēlaties apmeklēt pārējās lekcijas!
PIRMĀ NODARBĪBA NOTIKS 7.februārī plkst.18:00!
Nodarbības notiks no 7.februāra otrdienās plkst.18:00, tāpēc aicinām gan Tevi, gan bērniņa tēti!
Maksa par 1 nodarbību- 6 Ls, ja tiek pirkst abonements visām 10 reizēm, maksa par nodarbību 5Ls (kopā 50Ls par visu lekciju kursu).
Nodarbības notiks Vīlandes ielā 1-9 (ieeja no Elizabetes ielas).
Vairāk informācijas pa tālruni 67350750!
Uz tikšanos Mīlošo Vecāku akadēmijā! Piesakies šeit!
Mīlošos vecākus atbalsta Huggies Little Walkers autiņbiksītes mazuļiem ar raksturu!


Te neiet runa par nākotni, bet vecāku attieksmi pret sodīšanu, vienkārši ar pēršanu nekā nepanāksi un to es saprotu jau tagad.manai māsai ir divi bērni un ar neviens nav pērts.Tapēc es zinu, ka mans bērns netiks pērts...
cik zinu, tad Tavam mazulim ir 8 mēneši. ceru, ka pēc 17 gadiem un 4 mēnešiem Tu varēsi tikpat svinīgi paziņot, ka nekad mūžā neesi savam bērnam pa dupsi uzšāvusi, vai arī par to iedomājusies 😉
es neatbalstu pēršanu, es tikai viennozīmīgi zinu, ka nevajag runāt par tik tālu nākotni, kādu paši nevaram pārredzēt.
Nekad dzīvē es savu mazumiņu nepēršu😀 Priekšs tam ir citi veidi kā sodīt...Paceļot roku, pret mazāko lielais parādīs tik to, ka viņš ir vājšs...Nekad dzīvē nesapratīšo tos vecākus, kas ir pēruši savus mazos..
jā, šādu atbildi es jau gaidīju 😀
Rīga, Rīga...
reizēm vienkārši tāda vilšanās sajūta - reklamēšanas nolūkos tā vispārīgā info tiek pasniegta, bet konkrētas rīcības tikai un vienīgi caur kursiem. bet gan jau kaut kā 😀
interesanti uzrakstīts, noteikti liek aizdomāties. žēl tikai, ka nav iedots labākais padoms, kādu varētu ikvienam vecākam iedot - kā vispareizāk rīkoties, kad tiešām visas tās ikdienas rezultātā vecāks (abi vecāki) ir pārguruši, bet bērns atbilstoši normālai attīstībai ar galējām darbībām pārbauda robežas. kā vislabāk rīkoties, lai nenodarītu pāri bērna psihei? ir saprotams, ka šādā emocionālajā stāvoklī bērnu sodīt nedrīkst, bet nedrīkst arī atļaut piedzīvot, ka drīkst pārkāpt robežas. tā globāli ņemot, uzrakstītais dod mācību, taču runa ir par konkrētām rīcībām konkrētās situācijās, nevis vispārīgu mācību, kā būtu vislabāk.