Slēpošana mūsu ģimenē

Slēpošana ir jaukākais sporta veids ko atceros no bērnības. Tā kā sporta stundas man īpašu prieku nesagādāja ,jo nepatika ne sktiet krosu, ne spēlēt sporta spēles,jo īsti nepadevās. Tad slēpošana bija vienīgā lieta,kur pelnīju labas atzīmes, piedalījos sacensībās un brīvdienās arī aktīvi slēpoju ar vecākiem savam priekam.

Uz slēpēm sāku stāvēt un braukt jau 3-4 gadu vecumā. Atceros ,ka man bija tādas koka zaļas slēpītes ar rūķīšiem vai ko tādu.:) Mammma un tētis vienmēr mani veda uz piemājas mežu slēpot. Un laikam arī tāpēc man tas ļoti patika.

Kopš sāku mācīties Rīgā un tagad arī dzīvojot, uz slēpēm neesmu uzkāpusi. Bet ļoti gribētu,jo ieraugot slēpotājus uzreiz rodas vēlme nobraukt no kalna. šobrīd gan tas nav iespējams mana stāvokļa dēļ.

Mans vīrs un Adriana tētis arī nav uz jūs ar slēpošanu,jo jau kopš skolas laikiem piedalījās distanču slēpošanas sacensībās un diezgan aktīvi ar to nodarbojās.Bet dzīvē jau tā notiek ,ka daudz kas mums jāpamet finansiālu apstākļu dēļ. Tā nu arī viņš nav kopš skolas laikiem slēpojis.

Šogad Adrianam jau ir gandrīz četri gadi un mēs nolēmām ,ka ir pienācis laiks arī viņam uzkāpt uz slēpēm un izmēģināt spēkus.

Šī bija viņa pirmā reize uz slēpēm . Vēlme bija milzīga un darīšana ar tīri tā neko.:)

Diemžēl šogad vairāk nav izdevies doties slēpot ,jo uznāca lielais sals,un tad Adrians noslimoja divas nedēļas. Bet ziemai vēl nav gals,tāpēc mums viss vēl priekšā. Un iemācot Adrianu patstāvīgi turēties uz slēpēm arī mēs varēsim viņam pievienoties jau slēpojot,ne tikai soļojot blakus.