Sigita: bērniņa tētim ir vajadzīga arī sieva!

Diānas Zandes adaptācijas lekciju apmeklēja arī topošā māmiņa Sigita, kura nodarbībā guva pārliecību, ka viņa noteikti būs laba mamma!

Esmu ļoti gandarīta par šo lekciju. Ja godīgi iemesls kāpēc es apmeklēju šo lekciju ir ne tikai tāpēc, ka gribēju uzzināt par jaundzimušo adaptāciju, bet tieši tāpēc, ka to vada Diāna Zande. Vienmēr ir viņa patikusi ar savu atvērtību un profesionalitāti un ar savu pozitīvo pieeju lietām. Un neesmu vīlusies, jo divas lekcijas stundas aizritēja vienā rāvienā.

Viena no atziņām ko ieguvu lekcijā ir tā, ka mazulītim jārada stabilu, harmonisku vidi un jādod drošības sajūta. Jāatceras, ka bērniņa kopšanas atvaļinājums tam ir domāts, lai būtu kopā ar mazuli. Tieši būt kopā vārda vistiešākajā nozīmē- bērniņam ir jāvelta laiks, jākomunicē un jādarbojas ar viņu. Tādā veidā nodrošinot viņa attīstību.

Diāna ļoti interesanti pastāstīja par bērniņa temperamentiem: tātad katram bērniņam var būt savādāks aktivitātes līmenis- cits būs aktīvāks, cits mazāk aktīvs, citam būs izteiktāka regularitāte – ēdīs un gulēs pēc noteikta laika, bet cits to darīs neregulāri un par to nav jāsatraucas un nav jāuzspiež kāds noteikts režīms. Tas izveidosies ar laiku.

Viena no tēmām, kam Diāna pieskārās – ir mazuļa ņemšana savā gultā. Šī lieta pirms tam arī man jaucās pa galvu: Nu kā tad īsti ir pareizi? Diāna norādīja, ka fiziskā un ciešā saskarsme ar māmiņu ir ļoti būtiska, nepieciešams siltums. Pirmo mēnesīti noteikti var ņemt  mazulīti čučēt blakus, bet, pēc Diānas ieteikuma,  ja māmiņa jūtas slikti un neizgulējusies, tad nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos, bet mazuļa gultiņu nolikt cieši blakus savai gultai, lai sajustu, ja mazulim ir kāda vajadzība. Ja jutīsities pārgurusi arī mazulis jutīsies slikti.

Ja mēs mammas būsim stresā, arī mazulis būs nervozs, tāpēc viss jādara harmoniski, droši, arī jārunā ar mazuli lēni un pazeminātā balsī.

Interesanta saruna bija par mazuļa  raudāšanu: Pēc Diānas teiktā ir jāatceras, ka mazulis neraud tāpat vien, mazulis neraud tāpēc, lai viņu vienkārši  paņemtu rokās. Viņš raud, jo grib  izpaust kādu  savu vajadzību. Viņš sauc jūs pēc palīdzības! Un tas nebūt nav tāpēc, ka ir izlutināts un nevajag baidīties no tā, ka bieži ņemot rokās mēs mazuli izlutināsim. Nē,  gluži pretēji, mēs iedosim drošības sajūtu, kas tālāk viņam palīdzēs izzināt lielo pasauli un nebaidīties no jaunā. Mazulis  psiholoģiski  zinās:  es iešu tālāk kur kaut kas man nezināms un man nav jābaidās, jo, ja  man būs bail es raudāšu un man atnāks palīgā.

Ja godīgi, līdz šai lekcijai nebiju aizdomājusies par pēcdzemdību depresiju. Pati esmu optimistisks cilvēks, tāpēc pat prātā neienāca, ka tāda arī varētu būt. Bet tā esot ļoti daudzām sievietēm. Diāna iepazīstināja ar pazīmēm, kas par to liecina un nevajag kautrēties, ka tāda “nevēlama draudzene” apciemo māmiņu...jāsaprot un jāatzīst, ka tāda ir un ar to jācīnās. Tas gan nenozīmē, ka tagad sēdēšu un gaidīšu, vai mani piemeklēs pēcdzemdību depresija vai tomēr paies man garām, bet pateicoties lekcijai zinu pazīmes, kam jāpievērš uzmanība.

Nobeigumā, Diāna atgādināja, ka ir dažādas lomas un nav tikai loma „mamma”, bet ir arī loma „sieviete” un „sieva” un nevajag par to aizmirst! Ir vecāki un bērns! Nevis mamma un bērns un pēc tam tētis arī tomēr kaut kur ir. Nu piemēram, kamēr mazulis guļ, vajag izmantot šo laiku un ļauties sarunām ar  savu vīru- tēti  un nevis tikai par mazuli un mazuļa  vajadzībām, bet par vīra un sievas lietām. Arī vīriem mēs sievas esam nepieciešamas un vajadzīgas. Tātad : vecāki + bērns un nekā savādāk!!!! Šai teorijai es Diānai simtprocentīgi piekrītu, bet interesanti kā  šī teorija darbosies manās mājās,  kad mūsu mājās ienāks ilgi gaidītais mazulis??? :)

Iesaku apmeklēt šo lekciju, jo tā dod kā zināšanas, tā ari pozitīvas emocijas un rada pārliecību: Jā, zinu, būšu laba mamma!!!

Piesakies uz Diānas Zandes lekciju par mazuļa adaptāciju pasaulē ŠEIT!