Rūķu kolekcionāre: Apstājies ikdienā, lai ieraudzītu rūķi arī savās mājās!

Vai spēj iedomāties, ka Tavā mājā dzīvotu vairāki simti smaidīgu un darbīgu rūķu, kas spēj pastāstīt daudz interesanta? Nē?! Tad Tev jādodas uz Kalnciema kvartālu, kur jau no šīs nedēļas nogales sestdienās līdz pat Ziemassvētkiem būs skatāma izrāde „Rūķu stāsti”. Par to, kā radās ideja par šo izrādi, cik liela var būt rūķu kolekcija, vairāk lasi sarunā ar rūķu kolekcionāri un mākslinieci Helgu Ingeborgu Melnbārdi! 

Zinām, ka šī ideja par rūķu izrādi pieder tieši Jums!  Kā tā radās? Varbūt tā bija Jūsu rūķu kolekcija, kas iedvesmoja? 

Sākums kā jau daudzām lietām bija visai nejaušs. Kalnciema kvartālu aprūpē brāļi Dambergi, un nu jau kādu laiku atpakaļ bija pasēdēšana ar viņiem rūķu kompānijā, līdz vārds pa vārdam radās doma, ka rūķi ieņems Pārdaugavu.

Atceros arī kādu interviju, kurā apstulbināju žurnālisti teikdama, ka paies zināms laiks un šī puse Daugavai piederēs Rūķu ciematam. Es patiesi ticu, ka pareizā zvaigžņu stāvoklī vārdi iekrīt pareizā vietā un sāk notikt. Lūk, tā sanāca arī šajā reizē..

© Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs 

Cik liela ir Jūsu rūķu kolekcija? Kad meklējami pirmsākumi kolekcijas radīšanai? 

Viss sākās pirms 35 gadiem, kad kopā ar dēlu sākām kolekcionēt atklātnītes – ar rūķiem, Ziemassvētku vecīšiem jeb Salavečiem, kā tajā laikā sauca Ziemassvētku vecīti. Jāsaka, ka Ģedi Morozi ir visai muzikāli, jo atklātnītēs tie spēlē dažādus instrumentus, sākot no patafona, klavierēm un beidzot ar bungām un balalaikām.

Ar laiku kolekcija paplašinājās un arī atklātnīšu kļuva vairāk, atceļojot no dažādām valstīm- Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Itālijas, Vācijas, Anglijas, Grieķijas.

Bet arī ar to nekas nebeidzās. Atklātnītes pateica priekšā, ka nebūtu par skādi veidot plašāku kolekciju. Tad nākamais bija trīs dimensiju rūķis, pēcāk saņēmu arī rūķu enciklopēdiju.

Un tad vienā brīdī es atskārtu, ka vācu visu informāciju, kas ir pieejama par rūķiem- sākot no informācijas, kā  vecītis ieguvis sarkano mēteli, par vecīšu modēm, par mēriem, kādi tiek noteikti vecīšiem citās valstīs, par interesantiem rūķu un vecīšu pasākumiem un cita veida informāciju. Piemēram, Japānā pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem pulcējas vairāki simti Ziemassvētku vecīši, lai iemācītos izteikt tik slaveno „Ho-ho-hoo!”. Šķiet, ka ārpus mūsu valsts robežām šī gatavošanās vecīšiem ir rūpīgāka, nekā pie mums, kad Ziemassvētku vecītis atnāk un saka: „Labvakar, bērni!” un reizēm nezina, ko teikt tālāk.

Manā pūra lādē ir arī dažādi materiāli no Lapzemes, un šķiet, esmu pabijusi arī īstā rūķu zemē. Tas bija ekskursijas laikā pa Norvēģiju, kur mīt īsti rūķi. Šo vietu sauc Nissedale (tulkojumā Nisse norvēģiski ir rūķis) un tajā ciemojoties redzēju patiesi brīnumainas lietas, piemēram, baravikas tik lielas kā lielie zupas šķīvji. Tāpat esmu pārliecināta, ka par rūķu klātbūtni šajā vietā liecina Nissedales ģerbonī ir 3 rūķu cepures.

Mēs te runājam par rūķiem un Ziemassvētku vecīšiem, brīžiem liekas, ka tas ir viena un tā pati persona. Vai un kā, Jūsuprāt, atšķiras rūķis no Ziemassvētku vecīša? 

Ja citi domā, ka starp viņiem var likt vienādības zīmi, tad tā nebūt nav- rūķi manā uztverē ir tādi kā šiverētāji, kas skrien, veic dažādus darbiņus, savukārt Ziemassvētku veci es vairāk redzu kā tādu priekšnieku, jo vienmēr taču ir vajadzīgs darbu vadītājs, vai ne?!

Ja Ziemassvētku vecītim ir sarkanais mētelis, tad domāju, ka ne katrs zina, ka rūķu puišiem ir sarkanas mices, bet meitenēm- zaļas, vai, piemēram, to, ka rūķiem 365 gadi ir spēka brieduma gadi.

© Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs 

Jūsu rokās ir patiesi plaša, interesanta un citiem varbūt nezināma informācija par rūķiem un Ziemassvētku vecīšiem. Varbūt ir vērts apsvērt ideju par rūķu grāmatas rakstīšanu? 

Paldies par ideju, bet pašreiz jāpabeidz darbs pie jau iesāktā projekta, tomēr pašreiz patiešām būtu jāsāk darbs pie rūķu kartotēkas veidošanas. Es domāju, ka šī darbošanās ar rūķiem ir visai nopietna un svētīga padarīšana, jo tā ienes ikdienā tādu patīkamu labestības nastu, jo ir taču par visiem rūķiem jāuzņemas atbildība.

Vai esat skaitījusi rūķus? Cik tad viņu ir? 

Tas  varētu būt aptuveni pustūkstotis dažādu rūķu, sākot  no atklātnītēm, iesaiņojamiem papīriem, rūķiem lietišķajā grafikā, kokā, māla un citos materiālos.

Kolekcija patiesi iespaidīga. Nav noslēpums, kur jūs visus rūķus glabājat? 

Atklātnītes dzīvo kastēs, bet reiz tās bija albumos ar caurspīdīgajām lapām, kad sapratu, ka tās nav tik piemērotas ,jo uz atklātnītēm paliek tonēta atblāzma. Tagad gan uz sevi dusmojos, ka šīs labās kartona kastes neiegādājos vairāk, jo izskatās, ka visām vietas  nepietiks.

Savukārt rūķi un veči dzīvo bēniņos tepat netālu no Kalnciema kvartāla.

© Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs  

Un kā ar vārdiem rūķiem? Vai ir kādi iemīļotākie varoņi, kuriem esat devusi kādu vārdu? 

Es vairāk viņus dalu pēc nodarbošanās vai kādām raksturīgām iezīmēm, piemēram, tējas rūķis, naudas rūķis, dāvanu rūķis. Bet ir, protams, arī pāris ar vārdiem.

Īpaši mīļš man ir Melnbārdis, kuru dēls Armands atsūtīja no Floridas, sakot, ka tas ir liels retums tā tumšās sejas krāsas dēļ.  Savukārt, kāda mana diplomande uzdāvināja Frīdrihu ar lukturi rokās, kurš, pieslēdzot ar kontaktu elektrībai, arī spīdina gaismu.

© Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs 

Kā rūķi parasti pie Jums nokļūst? Droši vien arī apkārtējie, zinot Jūsu aizraušanos, uzdāvina pa rūķim? 

Jā, tā gan ir. Un ceru, ka arī pēc šī te pasākumā Kalnciema kvartālā kāds jauns rūķis iedzīvosies manās mājās.

Pavisam svaigs ir rūķis ar 2 bekām padusē no Vācijas, kuru man uzdāvināja bijusī studente, kurai savukārt rūķi atveda vīrs.

Pagājušajā pavasarī kārtējo reizi pārliecinājos, ka ne jau tie košie un spožie rūķi ir tie foršākie, bet gan tie, kas ir pašu rokām darināti. Tāds arī bija mans rūķis, kas atbrauca no Somijas un ir darināts kā nošķelts klucītis, ar iekrāsotu sārtu un baltu pusi un tādu kā izcilnīti- vienkārši burvīgs rūķis!

Ļoti mīļš ir arī dzejnieces Lijas Brīdakas darinātais rūķis no sūnām un magoņu galviņu, kas čab. Kad es to saņēmu, viņam prognozēja dzīves ilgumu ne vairāk kā nedēļu, tomēr tas manā īpašumā ir jau vairākus gadus. Ceru, ka tas izturēs arī šo Rūķu stāstu izrāžu maratonu līdz Ziemassvētkiem.

Plašajā rūķu klāstā ir arī mākslinieces Ināras Liepas rūķu vecis no veikala „Paija”.

Šos un arī citus manus rūķus būs iespējams redzēt Kalnciema kvartāla izrādē „Rūķu stāsti”.

Ar kādām sajūtām gaidāt šo izrādi? 

Es klusībā ceru, ka šis varētu būt labs sākums kaut kam ilgstošam un skaistam ar turpinājumu katru gadu. Varbūt beidzot Pārdaugavā rūķi ievedīs kārtību!

Kāds ir jūsu novēlējums Māmiņu kluba ģimenēm šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā?

Lai katrā ģimenē, kur ir bērniņi, neaizmirst, ka aiz katra bērna stāv viens rūķis. Pārvietojieties lēnāk un arī jūs pamanīsiet šos rūķus, jo, ja ejam lieliem soļiem, mēs pārkāpjam rūķim pāri. Bet, ja mēs zinām, ka šis rūķis ir, esam vērīgi, tad viņu arī ieraudzīsim! Katrā namā noteikti mīt vismaz rūķis!

Paldies par sarunu!

Ar mākslinieci sarunājās Kristīne Damškalne