19.05 12:00-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Trešdien radio raidījumā Māmiņu Klubs LR1 laikā no plkst.15 - 16 kopā ar studijas viesiem runāsim par bērniņa zaudēšanu ģimenē.
Māmiņu klubā trešdien aicināsim uz tēmu par bērna zaudēšanu ģimenē. Diemžēl mēs dzīvojam skarbā pasaulē un bērniņa zaudēšana grūtniecības laikā vai pirmajos dzīves gados ir lielas sāpes, taču arī tām ir iespējams tikt pāri un meklēt palīdzību.
Studijas viesis būs psihoterapeite Vita Kārkliņa.
Uzdod savu jautājumu un dalies pieredzē, zvanot pa tālr: 67222888 vai 67225599
NOSKATIES radio raidījumu tiešraidē!
Kas Tev ir jādara?
Ieej mājas lapā http://lr1.latvijasradio.lv/ un spied uz pogas "Skatīties tiešraidi".
Ar web kameras palīdzību tagad piedāvājam saviem klausītājiem ne tikai klausīties raidījumus, bet arī redzēt, to, kas notiek radio studijā un kā izskatās gan raidījumu vadītāji, gan studijas viesi.
Piekrītu pēdējam viesim, ka tie mierinājuma vārdi īstenībā ļoti, ļoti sāp, neizkliedzami sāp...☹
Vēlos vēl ko teikt, bet nevaru atrast vārdus...
Savu Enģelīti nekad neaizmirsīšu... Arī es izmisīgi centos uzzināt - nu kāpēc...?! Atbildes jau nav. Liktenis? Eksāmens - cik daudz tu vari panest, izturēt?
Ai, tagad jau ir vieglāk, kad citas mazas kājiņas dipina..., bet tās ir citas kājiņas, nevis aizvietotājas, bet vienkārši citas un bezgala mīļas...
kad atbraucu mājās tad dzīvoju kādu mēnesi uz miega zālēm naktī un nomierinošajām pa dienu...
Tikko atgriezos no ļoti interesantas intervijas ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti - rīt fragmentus no šīs sarunas dzirdēsiet raidījumā.
sēžu pie datora un raudu tagad ...šis raksts man atsauca lielas skumjas☹☹☹
runciene...es zaudeju divas reizes pirmaja spontānais 3 mēnešos, kad gāju uz VC un tur viņš bija izkrita man rokā īstenībā šo sajūtu un skatu es vēl 6 gadus atceros☹
otru es zaudēju jau 6 mēnešos pateicoties savam labajam un gādīgajam dakterim... man vēdera bērniņam bija apstājusies sirsnina un tā es turpināju staigāt pati nezinot apm.kādas 3 nedēļas. Mirušais bērniņš teikšu skarbi bija jau sācis sadalīties un vairs jau neizskatījās pēc bērna...Slimnīcā man jautāja, kad biju piedzemdējusi vai vēlos gan redzēt, gan pati apglabāt bērninu es protams atteicos, jo zinu ka tas būtu pārāk smagi...arī vīrs bija ārzemēs nebija neviens kas būtu blakām...tā jau visu dienu sanāca būt dzemdību zālē, to vien darīju kā nenormāli raudāju ,bija man ari epidurālā anestēzija,laikam jau lai nejustu, bet no tām sirds sāpēm man pat ta anestēzija nepalīdzēja visu jutu un sapratu kas kurā laikā notiek.nevienam tās sajūtas nenovēlu.TAS IR DRAUSMĪGS ZAUDĒJUMS UN TĀ SAJŪTA ☹☹☹☹☹: