Šoreiz, vadoties pēc diskusijām un saprotot,ka ļoti aktuāla tēma ir podiņmācība-blogojam par to.
Adrianam šobrīd ir 2,3 gadi, un mēs ļoti aktīvi jau kopš divu gadu jubilejas cenšamies iemācīt viņam iet uz podiņa.
Pirmā problēma, ar ko saskārāmies bija tas,ka viņš kategoriski atteicās sēdēt uz poda kā tāda.
Viņam bija grūti pat uz krēsliņa ilgāku laiku nosēdēt,kur tad nu vēl uz poda. Bet tā palēnām iepazināmies ar šo lietu un sākām sēdēt. Sākumā, protams, bez rezultātiem. Bet pagāja kāds laiks un sanāca pačurāt un bijām ļoti priecīgi- pats nesa uz tualeti un nolaida ūdeni,tas bija process, kas ļoti iepatikās un mudināja uz tā poda kaut ko darīt.
Bet nu ar to jau viss tikai sākās un turpinās joprojām. Ja es uzlieku uz poda un apmēram fiksēju to laiku,kad vajadzēs,tad viss ir ok,bet pats viņš neprasās.
Tagad jau mēnesi prasās uz lielajām darīšanām. Tas jau ir sasniegums,bet uz citu neko. Kopš burvīgā laika iestāšanās nelietojam vairs autiņbiksītes pa dienu. Visur, kur ejam, līdzi ir pāris mazo bikšu un šortiņu. Esam apguviši prasmi pačurāt zālītē-tas patīk,bet tāpat neprasās.
Pagaidām nekādu lielo pārpratumu nav bijis ,ja neskaita,ka vakar piečurājām veikalu:) Bet kam negadās.
Ļoti ceru,ka viņam apniks tās slapjās bikses un viņš sāks prasīties jau pirms sāk tecēt, bet nu laikam jau jāaudzina man sevī pacietība.