07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Māmiņa Rita iesūtījusi stāstu par to, kā krīze likusi dzīvot šķirti vienam no otra.. Pastāsti arī to, kā ir Tavā ģimenē, jo uzmundrinošs vārds kaut virtuālā pasaulē ļauj kaut nedaudz gaišāk paskatīties uz lietām.
{pic:1}
Gribu padalīties ar savām izjūtām, kuras nākas piedzīvot krīzes dēļ. Manam vīram Ivaram, kuru ļoti mīlu, nācās pieņemt darbu, kas ir 100km no mājām, jo, sēžot neko nedarot, jau nauda nekritīs no gaisa. Tā viņš pirmdienas rītā ar visu nepieciešamo, manis rūpīgi sakrāmētiem maisiņiem aizbrauca.
Es domāju, nu varēšu atpūsties-nebūs jātaisa pusdienas, jo vīram vienmēr gatavoju pusdienas, varēšu ilgāk pagulēt un nedaudz izlaisties ar sevis pucēšanu.
Pirmdien pa dienu īpaši neizjutu vīra trūkumu, bet viss sākās vakarā ap sešiem. Riktīgi jutu kaut kas nav kārtībā, kaut kā pietrūkst. Centos sevi visādi nodarbināt -ar bērniem dīdījāmies, spēlējām spēles, zīmējām, bet visu laiku valdīja viena doma-KĀ MAN TEVIS PIETRŪKST. Visu laiku dēls man teica -gribu tētim bučiņu iedot, mazā arī -tēti, tēti uču. Katru vakaru pirms gulētiešanas tiek sadota bučas visiem un novēlēti saldi sapnīši. Piezvanījām tētim. Beidzot noliku viņus gulēt, pulkstenis jau desmit.
Kad bijām nolikuši gulēt mazos rakarus, mēs vienmēr ieritinājāmies zem segas un izbaudījām laiku, kas mums dots.
7.novembrī palika septiņi gadi, kopš esam kopā,23.novembrī būs četri gadi, kopš esam vecāki (dēliņam Matīsam Marekam un meitiņai Diānai Laurai(1,8g)),un pieci gadi kopš esam kopā dienu dienā, protams, izņemot laiku, ko pavadīju slimnīcā, kad dzima mazie. Šos gadus visu darām kopā, neatņemama mūsu ģimenes sastāvdaļa ir brīvdienu mazie atpūtas braucieni.
Taču tagad...Gultā nemaz negribējās līst, nomazgāju traukus, vēlreiz klusām piekārtoju māju, pie datora nosēdēju līdz plkst.1:30 naktī, sev noteicu, ka jāmēģina gulēt. Ielīdu tukšā gultā ar nosalušām kājām, kur nebija mana mīļā, kas sasildītu manas aukstās kājas. Nācās uzvilkt zeķes.
Izslēdzu TV un mēģināju gulēt, kas, protams, neizdevās, nogrozījos līdz pusčetriem rītā, tad meitiņa pamodās, paņēmu blakus un abas iemigām. Pamodos, palūkojos pulkstenī un sapratu ,ka esmu gulējusi tikai stundiņu. Nogrozījos ilgi, līdz atkal iemigu.
Mani pamodināja bērnu runāšanās, biju tik pārgurusi, ka nedzirdēju, kā bērni jau labu laiku spēlējas. Pulkstenis bija pusdeviņi. Cēlos augšā vairāk nogurusi, kā vakarā. Pagatavoju brokastis un zvanīju vīram ,jautāju, kā viņš gulēja. Atbilde bija- galīgi nekā.
Agrāk es domāju-kā es gribu kādu dienu palikt viena, ka mierīgi ar visu tiktu galā,bet tagad izbaudot to, kā tas ir ,domāju kaut ātrāk pienāktu piektdienas vakars.
Tagad es savu vīru novērtēju daudz vairāk un viņam arī to izrādīšu. Mēs esam kā cimds ar roku, kā podiņš ar vāciņu, kā tajā dziesmā ko dziedāja, ja nemaldos "Cosmos". Neizturami būt šķirtiem.
Kā ir jūsu ģimenē? Vai arī jums šobrīd jāpārdzīvo pārbaudījumi?
rita123
Muuna