Mūsu ilgā cīņa ar podiņlietām!

Vēlos padalīties par mūsu veiksmēm un neveiksmēm, apgūstot lielo mācību- podiņš!

No sākuma gan vēlos pastāstīt par savām domām un priekšstatiem par podu lietām un  kā tās biju iztēlojusies krietni pirms mana dēla piedzimšanas.. Zināju to, ka mana mamma mūs ar māsu sēdināja uz poda jau zīdaiņa vecumā, līdz ko mums acis vaļā pēc gulēšanas, tā uz poda, mamma tik ļoti bij iemācījusies iepazīt mūs ar māsu, ka zināja, kad mūs sēdināt uz poda.. zinot šo stāstu, arī es sev svēti solījos un skaļi visiem teicu, ka mans bērns jau nu ar ilgi pamperos nestaigās..

Kad pienāca Emīla kāds 7.mēnesis, arī mēs iegādājāmies podu. Liku uz tā, stāstīju, kas jādara un mēģināju visādi "noķert" to brīdi, kad liekas, ka vajag būt "darīšanām" uz poda. Kādreiz jau sanāca ar, bet vairāk pods tika izmantots kā rotaļlieta, kurā salikt mantas vai vienkārši apsēsties, neko tajā neieliekot.. Gāja laiks, Emīlam palika 2 gadi un vēl joprojām nebijām nekur tālāk pavirzījušies podu lietās. Pa to laiku jau tika nopirkts cits pods-muzikālais (kuram gan pēc kāda laika atlīmējās un salūza baterija,aktīvi podu izmantojot visādiem citādiem darbiem, tikai ne čurāšanai),bet arī tas nedeva rezultātus.

Pie sevis vislaik domāju, cik ļoti gan esmu izgāzusies ar savām senākajām domām par sava bērna agro poda apgūšanu. Arī apkārtējo spiediens reizēm lika dusmās vārīties, jo cik var jautāt: "vai Emīls jau iet uz podiņa?", kad allaž bij jāatbild: "vēl ne".

Tātad pienāca divi gadi un pamazām sāka rasties kaut kāda - neliela interese par podu- tuvojās pavasaris, dzīvoklis kļuva siltāks, līdz ar to vairāk ļāvu staigāt pa māju pliku dibenu.. Teicu,lai iet uz poda, Emīls apsēdās, 30 sekundes pasēdēja, padomāja un viss, nekas nesanāca! Bet es tik katru dienu vienu un to pašu kladzinu riņķī-jāiet uz poda, jāčurā, jākakā.. ka paklājs drīz sāks pūt no slapjuma utt . :D Tā šī mana "kladzināšana" vilkās kādus 2 mēnešus-katru dienu, pods istabas vidū, dibens pliks un gaidīšana, ka beidzot puika pats varētu apsēsties un sadarīt savas lietas. 

Pienāca siltais jūnijs.. it kā viss tas pats, līdz kādu dienu- skatos puika apsēžas un pačurā, arī pec brīža tas pats un visas dienas garumā vairs nevienas peļķes un nabaga paklāja :) Es ārprātīgi priecīga!! Jūs droši vien varat to iedomāties :) Arī lielās darīšanas pats bez uzaicinājuma dodas darīt uz poda. Sāku arī pusdienlaikā nelikt pamperi, un par pārsteigumu-gulta sausa. Šonakt pamēģināju arī naktī iztikt bez un arī labi rezultāti - pus9 no rīta skatos-pamostas, aiziet pačurāt un ielien pie manis gultā un abi nosnaužam vēl pusstundiņu!

Tad nu šķiet, ka istabā pods ir atradis savu saimnieku, bet līdz ko tiek uzvilktas bikses, tā viss aizmirstas, bikses slapjas un liela nepatika pret to. Tagad īsti nesaprotu, kā darīt, kad ejam ārā-vilkt pamperu jebšu ne, jo diez ko jauki nebūtu, ja teiksim ejam uz veikalu un pa ceļam čura, jo puika man nekādi nesignalizē, ka viņam vajag uz poda, viņš vienkārši aiziet un izdara :) Un pēdējās dienas sācis čurāt uz lielā poda stāvus, nu tā kā īsti veči to dara! :D Tāpēc man jautājums- vai vilkt arī istabā vislaik bikses, lai saprastu, ka viss tas pats ir jādara arī ar biksēm kājās, tikai - pirms tam tās novelkot un kā izvairīties no slapjām biksēs ārpus mājas??

Tāds nu, lūk, tagad izskatās mans 2, 3 gadus vecais Emīls :)