Lai kaut ko iegūtu, ir kaut kas jāzaudē?

Meitene no Rīgas pārvācas uz Talsiem, lai pavadītu laimīgu mūžu kopā ar partneri.. Bet partnerim jādodas strādāt uz ārzemēm un meitene paliek ar meitiņu vienas.. Lasi māmiņas Ievas stāstu!

No 16 gadiem papildus mācībām esmu strādājusi (šobrīd man ir 26 gadi) daudz dažādus darbus. Pat pāris mēnešu man bija tas gods pastrādāt Anglijā veco ļaužu namā par kopēju. Tas viss tāpēc, ka nevarēju un negribēju pieļaut, ka man nav līdzekļu, no kā dzīvot. Man vienmēr ir paticis būt aktīvai, darboties, skriet, darīt. Nemāku un arī nemācēju nosēdēt uz vietas.

Tad 2007. gada maijā iepazinos ar savu tagadēju draugu. Pēc pāris pazīšanās mēnešiem pieteicās meitiņa! Bijām traki laimīgi, kad gaidījām mazo. Kad pienāca dekrēta atvaļinājums, pārvācos pie drauga uz Talsiem (pati esmu no Rīgas). Draugs paņēma kredītu un dažu kilometru attālumā no Talsiem nopirka dzīvokli. Puffff.....Un tad nu sākās. Iedomājieties, kā man izbijušai aktīvistei bija pārvākties uz dzīvi tālu, tālu prom no manas ģimenes, draugiem, radiem un mīļā darba?! Šeit nevienu nepazinu un, godīgi sakot, joprojām mans paziņu loks nav īpaši paplašinājies.

Vienīgie man pazīstamie bija mans draugs un viņa ģimene.  Taču viņu prioritāte bija un ir nevis ģimene, bet bizness, bet pārējais-  tukša vieta! Likās, ka piedzims mazā, viss uzlabosies, bet nekā...

Jutos viena, bezpalīdzīga, nesaprasta, nemīlēta un brīžiem likās, ka sabrukšu, tāpēc daudz raudāju. Raudāju bērnu turot pie krūts, raudāju traukus mazgājot un rezultātā pazuda piens! Bet draugam tikai darbs un darbs, darbs (ne tikai darbs) un mūsu starpā bija ļoti daudz nesaskaņu, strīdu, sāpju.. Ļoti sāpīgi! Centos, cik vien bieži var, braukt uz Rīgu pie māsas un mammas, kuras man deva daudz spēka un garīgi spēcināja mani.

Kad meitai bija 4 mēneši pieteicām vietējā bērnu dārzā.. Mums teica, lai neuztraucamies, mazā uz pusotru gadu tiks dārziņā. Nu tas laiks ir klāt. Aizgāju uz bērnu dārzu uzzināt, kas un kā, bet izrādās tomēr ir rinda un meita tiks bērnu dārzā ar septembri! ĀĀĀĀĀ.....Tātad smagu sirdi braucu uz Rīgu darbā rakstīt atlūgumu, jo atgriezties nevaru, jo nav kur meitiņu atstāt. Mana māsa arī strādā tajā pašā darba vietā, kur es! Es tik ļoti mīlēju savu darbu! Kā es raudāju un sēdēju ar savu nodokļu grāmatiņu, sažmiegtu rokā, pie sava nu jau bijušā darba galda un raudāju. Naktīs nevaru gulēt, nevaru iemigt, jo ir tik daudz domu, asaru un man ir tik smaga sirds.....

Draugam arī nu jau darbs no nākamā mēneša vairs nav. Šobrīd viņš liek tiesības uz D kategoriju uz smagajām mašīnām. Ziemassvētkos brauks prom uz vairākiem mēnešiem- tālbraucējs. Mēs būsim vienas.

Hmm- cik grūti, smagi un vientuļi. Un zinu arī to, ka meita to negāciju, kura plūst no manis, straumēm ļoti labi jūt. Es viņu tik ļoti mīlu , bet man nav spēka saņemties. Šobrīd es vienkārši eksistēju.

Es nežēlojos, bet daru zināmu, cik slikti jūtos. Liekas, ka esmu slikta mamma, jo nevaru būt pietiekami stipra, lai saņemtos, sapurināties, lai būtu pozitīvais tēls blakus savam mazulim. Bet zinu arī to ,ka bez meitiņas nebūtu tik stipra, cik stipra esmu tagad!

Teiksiet- smieklīgi- citiem iet smagāk! Es to neapstrīdu un neesmu teikusi, ka esmu uz sliekšņa, sagaidot savu pasaules galu. Katram cilvēkam ir sava sāpe un rūgtums. Šādi izskatās mans melnais caurums!