Kaķis kā ģimenes loceklis

Māmiņa Ieva Ercmane iesūtījusi interesantu stāstu par savu kaķenīti. Vai arī Tavā ģimenē ir kāds mīlulis?

Māmiņu sarunās ir tēma par to vajag vai nevajag mājdzīvnieku. Es iedomājos, ka varētu jums pastāstīt par mūsu mājdzīvnieku - mūsu kaķenīti Anci. Es teiktu, ka kaķītis ir piektais mūsu ģimenes loceklis, tik ļoti mēs viņu mīlam.

{pic:2}

Ančuks mūsu ģimenē ienāca vēl pirms bija piedzimuši mazie. Paņēmu no laukiem kaķīti tieši laikā, kad gaidīju savu pirmo bērniņu, saka, ka tas ir pats nepiemērotākais laiks, kad ņemt mājdzīvnieku, bet es zināju, ka šis kaķītis ir mūsu tiklīdz viņu ieraudzīju. To pat grūti izskaidrot, jau iepriekš ar vīru bijām vairākas reizes iedomājušies, ka vajadzētu kaķīti, bet tieši ieraugot Ančuku es sapratu, ka jā ņemsim.

Un tā Ančuks mēroja savu pirmo garo ceļu uz Rīgu prom no laukiem. Vēl viens iemesls kāpēc ņēmu kaķīti bija tāds, ka tajā laikā jau bijām sākuši būvēt sev māju ārpus Rīgas un zināju, ka pēc kāda laika atkal kaķim varēsim sniegt lauku plašumus. Man šķiet, ka mēs ar vīru par kaķīti rūpējāmies gluži kā par bērniņu, ņēmām līdzi, kad braucām uz savām jaunajām mājām pa dienu strādāt un vakarā Ance kopā ar mums atgriezās atpakaļ dzīvoklī.

Daudzi satraucas par to, kas notiks, kad ģimenē ienāks mazulis, dzirdēju pamācības, neatstāt mazo ar kaķi vienus, mamma pat teica varbūt, lai ved atpakaļ kaķi uz laukiem, bet es kaut kā neraizējos, šķiet zināju, ka viss būs labi. Pirms tam gan izpotējām kaķīti pret visām slimībām, vārdu sakot visi kopā gatavojāmies tam lai bērniņš ienāktu drošā vidē.

{pic:1}

Un tad pienāca diena, kad atvedām mazo puiku mājās no slimnīcas. Ančuks bija ļoti priecīga redzot mani pēc vairākām dienām. Biju mazo nolikusi lielajā gultā un tad kaķis viņu pirmo reizi ieraudzīja, tas bija tik amizanti, varēja redzēt kaķa šoku, viņa, protams, apostīja mazo, bet nu nekas jau tāds nesmakoja, tikai tāds apmulsums un neizpratne bija vērojama. Pēc diviem gadiem mūsu ģimenei pievienojās arī mazā Lauma, bet tad jau Ance nebija tik ļoti pārsteigta. Varu apgalvot, ka mūsu ģimenes mīlule nekad nav mēģinājusi mazajiem ieskrāpēt un iekost, pat tagad, kad mazie ik pa laikam mēdz apbižot kaķenīti viņa ir ļoti pacietīga, tikai aizlavās prom pēc pie pirmās izdevības. Mēs ar vīru gan reizēm sākam, lai taču mazliet ieskrāpē, tad varbūt ātrāk sapratīs, ka nedrīkst kaķītim, piemēram, uzgulties virsū, bet nē, Ance ir pacietīga, laikam jau saprot, ka maziņi vēl un ka īstenībā jau viņi tikai vēlas kaķīti ļoti, ļoti samīļot.

Bet es zinu, ka arī kaķenīte mīl mazos, jo ja Lauma vai Artūrs raud, tad skrien viņiem klāt un glaužas gar kājām, tad ļauj sevi samīļot. Un tiklīdz kā mazie aizmieg, tā kaķis ir klāt un iekārtojas kājgalī vai ieritinās blakus, dažu reizi uzraušas bērnam pat virsū un guļ, bet tāda gulēšana gan ilgi nevelkas, jo mazie miegā knosās un grozās. Tāpat mincei ļoti patīk gulēt ratos un uz bērnu drēbēm, laikam patīk tā smarža.

{pic:3}

Kaķītis piedalās visos mūsu ģimenes svētkos, daudz viesu gan viņai nepatīk, jo tad tiek par daudz bužināta. Bet Ziemassvētkos arī Ančuks saņem savu dāvaniņu un ja vien ir tuvumā fotografējas mūsu kopējās ģimenes bildēs.

Tāds nu ir stāsts par mūsu ģimenes mīluli, kuru man ļoti gribējās izstāstīt. Tieši šodien varbūt tāpēc, ka bijām aizgājuši uz kaimiņiem un viņi no patversmes bija paņēmuši ļoti jauku un mīļu sunīti varbūt kādreiz arī mēs saņemsimies sunītim, bet pagaidām man šķiet vēl nav pienācis īstais laiks.