Kā mēs apguvām podiņmācību!

Nu jau ir pagājušas divas nedēļas, kā esam uzsākuši podiņmācību. Pastāstīšu, kā mums iet.

Ar podiņu mazais tika iepazīstināts jau agri, kādos 10 mēnešos, bet par podiņu viņš nekādu interesi neizrādīja. Ik pa laikam mēģināju mazo likt uz podiņa, bet viņš negribēja uz podiņa sēdēt un es arī neuzspiedu. Nolēmu, ka gaidīšu siltāku laiku. Biksītes mazajam, lai uzsāktu podiņmācību jau biju sagādājusi krietnu laiku atpakaļ.

Tā nu gaidīju siltāku laiku un mazā ieinteresētību par podiņu.Kādu dienu mainot pamperus mazais ļoti stipri sāka protestēt pret pamperu. Sāka pamperu plēst nost un pat raudāt. Tad nu es nolēmu, ka varētu sākt podiņmācību, arī laiks sāka palikt siltāks.

Podiņmācības pirmā diena mums bija 1. maijs. 

Tā kā mazais negribēja vilkt pamperu, uzvilku viņam biksītes un ik pa laikam liku viņu uz podiņa. Sākumā mazais tā kā protestēja pret sēdēšanu uz podiņa, bet es viņam sāku rādīt grāmatiņas, palasījām pasakas, paspēlējāmies ar mantām. Pirmās trīs dienas mazais podiņā pačurāja reti, vairāk jau sanāca biksītēs. Pirmās dienas ejot ārā tālās pastaigās un uz nakti tomēr vilku pamperu - biksītes. 

Mazais pirmās dienas, kad apčurājās, nāca un teica  - "ciss", tad es viņu sēdināju uz podiņa un teicu, ka "ciss" jātaisa podiņā. Sākumā vēroja arī mazā uzvedību, kad viņš sāka kājiņas spiest kopā vai aiztikt sevi, uzreiz liku uz podiņa. Tā nu piektajā podiņmācības dienā mazais atskrien pie manis un saka "ciss", es jau domāju, ka bikses atkal slapjas, bet pataustu nekā sausas, tad nu es mazajam saku- "skrienam ārti uz podiņa". Uzliku mazo uz podiņa un viņš pačurāja. Biju ļoti priecīga par savu mazo. Tā nu viņš man sāka prasīties uz podiņa, sākumā gan tikai čurāt, bet pēc pāris dienām arī kakājām jau podiņā. 

Tagad ir pagājušas divas nedēļas kopš mēs uzsākām podiņmācību un pamperus mēs vairs nelietojam nemaz ne ārā ejot, ne gulēt. Pirmajā dienā izejot ārā bez pampera domāju, kā mums būs, staigājām tikai pie mājām, bet mazais, kad gribēja pačurāt atskrēja pie manis, teica - "ciss" un mēs paspējām ieiet mājās un pačurāt.

Ar gulēšanu bez pampera gan ir tā sarežģītāk, jo mazais vakarā pirms gulētiešanas vēl dze pienu un visu nakti bez čurāšanas nevar nogulēt, bet pamperu kategoriski atsakās vilkt. Naktī, kad mazais paliek ļoti nemierīgs mēģināju viņu uzlikt uz podiņa, bet mazais par to bija ļoti neapmierināts. tad nu tagad es gultā ieklāju vienreizējos, mitruma necaurlaidīgos paladziņus.

Tā nu mūsu podiņmācība norit ļoti ātri un ar labiem rezultātiem, dažreiz jau gadās iečurāt biksēs, bet tas ir reti. Vakar braucām ciemos un līdzi ņēmām podiņu, lai mazajam būtu kur pačurāt. Es jau bažījos, ka sveša vietā, kur viss ir jauns, mazais aizmirsīs paprasīties uz podiņa, bet viss bija labi, mazais prasījās uz podiņa un es biju ļoti priecīga un lepna par savu mazo.

Priecājos, ka mūsu podiņmācība norit tik viegli un sekmīgi. Man jau bija tāda klusa vēlēšnās līdz mazā pusotra gadiņa sasniegšanai apgūt podiņmācību, bet tomēr nebiju cerējusi, ka mēs to pagūsim. Bet nu varu teikt, ka mēs to esam paveikuši, 16. maijā mums palika pusotrs gadiņš un mēs ejam uz podiņa.

Vēl mums tikai ir jāatradinās no māneklīša, kuru mazais sauc par "dudu", un kuru lietojam tikai gulēt ejot. Ceru, ka drīz mums tas izdosies.

Kā ar podiņmācību iet Jūsu mazajiem?