29.07 11:00-17:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 32
Krīzes grūtniecības centrs ir saņēmis zvanu no policijas, kur kāda sieviete, kura sevi dēvējusi par aizvadītajā nedēļā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā izvietotajā Glābējsilītē ievietotās meitenītes māti, vēlējusies uzzināt par iespējām atgūt savu bērnu, aģentūrai LETA pastāstīja centra pārstāve Judīte Briede-Jureviča.
Centrā norādīts, ka par šiem jautājumiem tagad ir jāinteresējas bāriņtiesā, jo tā ir atbildīgā iestāde, tomēr ar bāriņtiesu šodien aģentūrai LETA sazināties neizdevās.
Kā aģentūrai LETA pastāstīja Glābējsilītes projektu pārstāve Laura Zvirbule, mātei ir iespējas atgūt savu bērnu, taču šādā gadījumā pašai par savu naudu jāveic DNS pārbaude, tikai pēc tam bāriņtiesa izvērtē, vai māte tiešām būs spējīga uzņemties rūpes par bērnu, jo tiek noskaidrots, kāpēc māte atteikusies no bērna.
Zvirbule skaidroja, ka Latvijā mātei tiek dota iespēja atgūt savu bērnu, taču process ir salīdzinoši garš un sarežģīts, lai noskaidrotu mātes patiesos nodomus, interesējoties par savu nesen pamesto bērnu.
Bērnu slimnīcas pārstāve Romēna Namniece aģentūrai LETA pastāstīja, ka slimnīcā neviens par bērnu nav interesējies, turklāt pie bērna neviens netiekot laists, jo jebkura sieviete vai kāds cits cilvēks var sevi dēvēt par bērna radinieku, bet patiesībā tāds var nebūt.
Jau ziņots, ka pie Bērnu slimnīcas izveidotajā glābējsilītē jeb vietā bērna dzīvībai ievietots nu jau trešais bērniņš - meitenīte.
Meitenīte glābējsilītē atstāta 15.aprīlī ap plkst.15.
Bērniņš ir vesels, četras dienas vecs, svars piedzimstot bijis 3,08 kilogrami un garums 50 centimetri.
Persona, kura ievietoja mazuli, atstājusi zīmīti, norādot, ka bērniņš dzimis 12.aprīlī. Norādīts gan mazulītes svars un garums, gan arī pievienots autiņbiksīšu komplekts un drēbītes.
Par notikušo informētas visas atbildīgās institūcijas.
Ir ļoti viegli kādu nosodīt, neviens nezin varbūt mā'miņai nav kur dzīvot, nav par ko barot, es priecājos par visām māmiņām, kas jauki stāsta par iepirkšanos un iešanu uz maksas potēm, bet neviena nerunā par to, ka es kautko nevaru, man nav to iesppēju izdarīt, jo nestrādāju, vai nestrādā mans vīrs, bet varbūt man ir jāizvēlās kuram bērnam es varu atļauties poti kuram nē. Tāpat ar šo māmiņu, iespējams viņai nav tuvu cilvēku pie kā griezties pēc palīdzības un pirmā doma tur mazulim būs labāk. Jau vēlāk, kad domas sakopotas ir iespēja saprast ko tu vari, ko nē. Bēdīgi ir tas, ka meitene bērniņu atpakaļ nedabūs, jo DNS analīzes maksā vairākus simtus latu.
varbut sakuma bija bailes no ta ka neka nav ko bernam piedavat un tadel atdeva,bet tad kad atdeva sajuta,ka pietruksts.
Es neatbalstu un nenosodu,bet varbut tiesam ta mate ar labakajiem nodomiem ta izrikojas.
Ziniet, kas man pirmais ienāca prātā? Izskatās pēc derībām - "Saderam [uz noteiktu summiņu], ka es TO izdarīšu! Gan jau pēc tam dabūšu bērnu atpakaļ... " Izklausās nežēlīgi briesmīgi, bet es ticu, ka bada laikos cilvēks ir spējīgs uz visu, vai gandrīz visu. Ja jau var iebāzt ledusskapī vai nomest mežmalā, tad cik tur tās drosmes vajag, lai atstātu silītē. Brrrr...
tas nu gan jau pa traku..atstāju jo nevajadzēja,bet tagad vaig un gribu atgūt!
Domā pirms dari!