Dzīve ir jāmīl, tad tā mīlēs arī tevi!

nosiguldas 09. Jul 2010, 15:11

Es noteikti tam nepiekrītu, kad tad redzēsi pasauli, ja ne tad kad esi jauns, nav ģimenes un saistību. Pirmos mēnešus kā Edgars nezvanīja, vai nevarēju sazvanīt, uztraucos, ka tikai kautkas nav noticis. Vēlāk samierinājos, ka esmu tālu un tāpat ne ar ko nevaru palīdzēt. Pavisam nomierinājos, kad Edgars pēc pusgada atbrauca un viņš nebija novājējis un noskumis. Protams gribētos, lai viņi visi ir Latvijā, bet ja tā nav, jāgaida mājās.

nosiguldas 09. Jul 2010, 14:02

Uz doto brīdi mūsu ģimenīte ir šķira, dēls jau gadu dzīvo anglijā ir atradis sev meiteni, kuru esmu redzējusi tikai fotogrāfijas, mājās palicis mazs dēliņš, parasti mēs to daram sestdienu vakaros, kad atbrauc omīte un kikas krusttēvs, pavadam jaukus vakarus dārzā. Obligāti ir ziemassvētki pie omes un jāņi pie mums.

nosiguldas 09. Jul 2010, 12:32

Solvita ienāca mūsu ģimenē , kad viņām abām bija 12. gadi. Diskusijā izskan, ka es labrāt adoptēšu tikai, kad man būs labāki finansiāli apstākļi, izklausās, ka tiks pirkts dārgs sunītis, kam nepieciešama speciāla aprūpe. Labklājība noteikti nav tas galvenais, kas tādam bērnam vajadzīgs, viņam vajag normālu ģimeni ar ikdienišķām problēmām, ar iespēju pateikt, izplānosim, jo tagad mēs to nevaram atļauties, tev būs jādalās ar māsu. Valsts rūpējās par šiem bērniem un lai cik tas neskanētu skarbi audzina no viņiem patērētājus. Istenībā tas ir parasts bērns, kas ir jāmīl un pie vajadzības jāsabar. Es noteikti nevaru teikt, ka bija viegli, kaut man noteikti ir paveicies, jo Solvita ir ļoti mērķtiecīga. Mēs ilgi karojām ar melošanu, jo jāmelo bija par katru sīkumu, jo tā varēja izvairīties no atbildības. Viņas abas man ir dažādas un strīdās arī kā īstas māsas, bet tad, kad Kikas nav Solvita prasa, kad viņa būs, es nosmējos un prasījos, vai nav ar ko pastrīdēties, viņa teica, ka skumīgi. Nākošgad abas meitenes beigs 12. klasi, par Solvitu ir īpašs stāsts, viņa atnāca no specskolas un divu gadu laikā panāca pārējos parastajā skolā un 9. lkasi pabeidza kā viena no labākajām. Tos divus gadus abi ar manu vīru līdz vēlai naktij mācījās ķīmiju, fiziku, matemātiku, krievu valodu, pie tam Solvita ļoti slikti saprata krievu valodu, bet man vīrs ne visu var paskaidrot latviski. Lai nu kā viņas abas man ir izaugušas, Kikai ir pastāvīgs puisis kas ir 2. gadus vecāks, Solcis man vēl ir maziņš un arī draugs ir jaunāks par viņu, bet vai tas ir būtiski, galvenais, ka viņiem ir daudz kopēja un puisis ir jauks zēns. SOLVITAS IENĀKŠANA MŪSU ĢIMENĒ PIRMKĀRT BIJA VIŅAS LĒMUMS, un tad mūsu. Lai kā mēs arī kādreiz nestrīdētos, jo saprotams, ka "mammai vienmēr taisnība" viņa ir mana meita un es vienmēr būšu viņai blakus.

nosiguldas 09. Jul 2010, 12:16

Vakar bija tēma- Vai tu vēlētos adoptēt bērniņu, kurā Kristīne uzdeva jautājumu par mūsu ikdienu, ceru, ka viņa izlasīs manu atbildi te.

nosiguldas 09. Jul 2010, 10:41

Labrīt meitenes, esmu uz vietas un gatava atbildēt uz Jūsu jautājumiem.'Mēģināšu atbildēt uz viisiem uzreiz. Ir ļoti liela atšķirība starp laiku kad piedzima dēls un tagad, man tikko palika 19, tagad droši varu teikt, ka sajūtas bija it kā edzis ir mazaiss brālītis, jo es dzīvoju ar vecākiem vīrs bija armijā un kā pareizi audzināt bērnu koriģēja mamma. Tas man ļoti palīdzēja vēlāk, jo kad piedzima Kika, vīrs jau bija aizgājis un man nebija nedrošības sajūta, ka kaut ko nezinu, nemāku, mamma to pamatu bija ielikusi fundamentāli. Tagad tās sajūtas ir pavisam savādākas, daudz dziļākas un noteikti es pievēršu uzmanību lietām, kas jaunībā paskrēja garām nemanot un tagad gribētos atcerēties, kā tas bija edzim vai Kikai, bet neatceros, jo ar vienu bija pa jaunu ar otru jau biju viena un nebija laika. Kas attiecas uz darbu, es ļoti smagi šķīros no skolas, pirmais mans aizdomās turētais bija tikko 18. gadus vecs puisis, kuru man nācās apcietināt, kad sapratu, ka to ko viņam saku viņš vienkārši nedzird vai negrib dzirdēt, kaut arī centos viņam palīdzēt, biju vienkārši šokā. loti pārdzīvoju. Tagad noteikti zinu, ka kādreiz atgriezīšos pie bērniem, ir sapnis par savu bērnu dārzu- centru, bet to kādreiz, vēlāk. Policijā nokļuvu pavisam nejauši, tas bija laiks, kad mainīja daudzas sistēmas valstī un tai skaitā arī iekšlietu, biju ciemos un teicu, ka vēlētos strādāt policijā, otrā rītā man pazvanīja draudzenes vīrs un pajautāja, vai nopietni gribu strādāt policijā, ja jā pēc 3. stundām man jābūt Rīgā. Laika pārdomām man nebija. Tā sāku darbu policijā. Pēc gada sapratu, ka tas ir tas, ko esmu meklējusi. Smags un ļoti interesants darbs. Ja valstī nekas nebūtu mainījies iespējams arī domātu par vēl vienu bērniņu, bet tagad, strādāju viena, vīrs man ir auklīte un mājsaimniece uz pilnu slodzi. Ņemot vērā mana darba specifiku arī grūtniecības un dekrēta laikā strādāju, tas nebūtu iespējams, ja man blakus nebūtu mans vīrs. Cilvēks, kas mani atbalsta, ir blakus. Principā man bērni nekad nav traucējuši, ne mācīties, ne strādāt, augstskolu pabeidzu, kad Ēdgaram bija 15. Vai gribētu, noteikti pateikt nevaru, skatoties uz savām meitenēm, es biju vairāk pieaugusi nekā viņas. Ja arī tā notiks, es noteikti viņas atbalstīšu, man gribētos, lai nedaudz tomēr paaugās un nobriest.