Nu jau kādu laiku man ir problēma ar to ,ka Adrians dara pāri citiem bērniem.
Viņš bez jebkāda iemesla var pieiet un iedunkāt.Ejot pa ielu,pēkši pieskrien klāt kādam bērnam-(lielākam,mazākam nav nozīmes) un pagrūž.Ik kā jau tas nav aiz ļauna prāta, viņš tā kā pievērš uzmanību sev,bet nu kad bērns nav gatavs tādam uzbrukumam, viņš nokrīt zemē un sasitās.Līdz ar to jau rodas arī problēma.Kad stāstu ,ka tā nevar darīt,ka citiem sāp, var nokrist,viņš it kā saprot,saka ,ka klausīs.Bet pēc mirkļa atkal nākamās blēņas.
Audzinātājas it kā nesūdzās, viss esot kārtībā.Bet izejot sabiedrībā-veikalā, uz ielas, rotaļu laukumā-viņš uzvedas kā mazs mežonēns.
Esmu izmisumā,jo citi vecāki skatās uz mums tā ik kā mēs neaudzinātu savus bērnu. Bet es pat nezinu ko iesākt!
Manam dēlam bija posms,kad pāri darīja savam brālēnam,kurš 5 mēnesus jaunāks.Dēls ta pat vien grūda,iedunkāja un kad redz ka brālēns čīksts un izrāda nepatiku,tad vēl vairāk tas viss notiek.Bet nu jau tas viss pārgāja pats no sevis,varbūt augot lielākam saprata,ka tas ir slikti.
Dēls to darīja ar tik aiz tā,ka gribeja pievērst uzmanību,parādīt sevi,gribēja spēleties tarkāk kā brālēns.
Adrianam 3 gadi. Un zini, aniya, tev varētu būt taisnība.Jo tiešām ,kad mēs-es vai tētis ir klāt ,tad visādas trakulības viņam prātā,bet ja paliek viens dārziņā vai rotaļu laukumā viss ok. Neviens nekad nav sūdzējies.Es jau vienmēr uzprasu kā uzvedās!
Mums vēl radās doma,ka vajag mājās kādu par ko rūpēties,lai saprot ,ka viņš nav vienīgais un svarīgākais! Laikam pienācis laiks domāt par māsiņu!
Jā , DVD skatījos jau labi sen. Būs jāpaskatās vēlreiz.! Nu trakākais jau tas,ka es jūtos vainīga,kad mans bērns kādam kaut ko izdara un neko nevaru padarīt. Mājās ir mīļš, neko tāadu nedara,bet re ,uznāk un uzreiz sajūta-slikta mamma, slikti vecāki!